Mācība. Domāt un vērtēt, nevis ticēt 7
Pagājušajā nedēļā vienā dienā caur plašsaziņas līdzekļiem sabiedrību sasniedza divas vēstis – politisko partiju reitingi jūlijā, kas uzrādīja dažas partijas popularitātes kāpumu, un sabiedriskās domas aptaujas dati, kas uzrādīja lielu neuzticību (58%) šādiem partiju reitingiem. Turklāt neuzticības rādītājs ir viens no augstākajiem šādu novērojumu veikšanas vēsturē. Abu pētījumu rezultāti nāca no viena avota – pētījumu aģentūras SKDS.
Nav ne jausmas, ko tagad par sava darba jēgu domā cilvēki, kas veic aptaujas un veido partiju reitingus, kā arī tie, kas tos pasūta un apmaksā, un izmanto stratēģiju un kampaņu radīšanā. Taču liekas, ka pēdējo gadu laikā mūsu sabiedrībā apzināti un neapzināti dažādu iemeslu dēļ kultivētā neuzticības spirāle nu ir atdūrusies pašas radītā bezizejā.
Provocējot ļaudis uz it kā ļoti vienkāršu izvēli starp “uzticos” vai “neuzticos” par teju jebkuru institūciju, publisku personu, lietu vai parādību, ir diezgan loģiski saņemt atbildi, ka tikai mazākums kaut kam uzticas. Tas tādēļ, ka cilvēka dabā ir pārdomāt un apšaubīt lietas un ka mēs nemaz nevaram būt tik kategoriski savos spriedumos tā vienkāršā iemesla dēļ, ka dzīvē reti kas ir strikti melns un balts.
Ja cilvēks nespēj uzreiz un droši atbildēt ar kategorisku “uzticos”, tad loģiski, ka viņam sanāk izvēlēties starp “neesmu pilnīgi drošs”, “nezinu”, “neuzticos”. Tālākais jau ir matemātika un gudra politiskā mārketinga jautājums.
Tomēr, ja vien secinājumu, ka paši neuzticamies reitingiem jeb mūsu līdzcilvēku viedoklim un padarītajam darbam, nepievienojam publisko argumentu klāstam par to, ka “viss ir slikti” un “šī valsts ir neizdevusies”, tad no otras puses tā ir arī ļoti laba un veselīga vēsts par mūsu sabiedrības stāvokli.
Tas varētu nozīmēt, ka cilvēki, izdarot demokrātiskā valstī tik svarīgu izvēli kā balsošana vēlēšanās, nevadās pēc partiju popularitātes un ārēja spiediena, bet paši vērtē, domā un pieņem lēmumu par to, ko deleģēt pārstāvēt savas intereses.
