Attēlojot cilvēka būtību. Saruna ar mākslinieku JĀNI STRUPULI 1
Zanda Jankovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
No 90. gadu sākuma tēlnieks Jānis Strupulis (1949) sadarbojas ar mākslas mecenāta, kreklu fabrikanta Oges Damgorda (1917–1991) ģimeni, ne tikai izstrādājot medaļmākslas un monētu projektus, bet arī pievēršoties grafiskajam un produktu dizainam. Mecenāta aizraušanās ar vizuālo mākslu ir rezultējusies Laikmetīgās mākslas muzeja “Heart” pamatkolekcijā, pārstāvot lielāko publisko Pjero Manconi darbu apkopojumu pasaulē, kā arī fabrikanta bijušo fabriku “Angli” vēl joprojām grezno grupas “KoBrA” mākslinieka Karla-Henninga Pedersena apjomīgākais keramikas meistardarbs.
Lai gan tēlnieks fabrikantu nekad nesatika, viņš palīdzēja izpildīt viņa pēdējo ambīciju – sagādāt Ļeņina pieminekli no Latvijas, kas, horizontāli eksponēts, atrodas pie firmas “Aage Damgaard ApS” biroja Herningas piepilsētā Lundā, simbolizējot komunisma un Berlīnes mūra sabrukšanu.
Sadarbojoties ar māksliniekiem un dažādām kultūras institūcijām, Damgorda kundze ar atvasēm turpina iekrāsot mākslas procesu toni pilsētā. Jānis Strupulis ir viens no māksliniekiem, ar kuru ģimene ir sadarbojusies visilgāk. Tēlnieka vārds ir iekļauts Lielajā dāņu leksikonā, kā arī dāņu sērijas medaļas ir pārstāvētas Karaliskajā monētu un medaļu kolekcijā Nacionālajā muzejā Kopenhāgenā.
– Aprit 30 gadi, kopš strādājat Damgorda ģimenes ateljē. Kā jūs iepazināties?
J. Strupulis: – Satikāmies Rīgā īsi pēc augusta puča kombinātā “Māksla”, kad veidoju Latvijas Republikas ģerboņa modeli Saeimai. Ienāca tekstilmāksliniece Zinta Beimane un divi jaunieši. Zinta paskaidroja, ka tie ir divi brāļi no Dānijas (Oges Damgorda vecākie dēli Lars un Sorens. – Z. J.), atbraukuši pirkt Rīgas Ļeņinu. Tur nekas nav sanācis. Viņa atcerējās, ka Cēsīs ir Ļeņina monuments, kas nocelts un stāv kastē pie pilsdrupām.
Aizbraukuši uz Cēsīm. Cēsīs izpildkomiteja skaidri un gaiši pateica, ka tas ir Cēsu goda pilsoņa profesora Kārļa Jansona darbs, kas ir pirmais latviešu autora veidotais un uzstādītais monumentālais Ļeņina tēls. Pēc brauciena Zinta atcerējās, kur taisīja tos milzeņus. Paskaidroju, ka Latvijā tik lielus nevar atliet, ka tos pārsvarā lēja Ļeņingradā. Tā mēs šķīrāmies. Palīdzēt neko tur nevarēju.1
– Kādā veidā tikšanās noveda pie sadarbības?
– 1992. gadā Sorens atkal ieradās darbnīcā un, ieraugot monētu ģipša modeļus uz galda, prasīja – kas tas? Sacīju, ka Latvija nākamajā gadā pāries uz savu naudu un ka man uzdots veidot metālnaudas modeļus. Sorens taujāja, ko vēl daru, vai tikai ģerboņus un naudu taisu. Teicu, ka esmu medaļu mākslinieks, un izvilku vairākas kastes ar medaļām.
Rādīju zīmējumus, etnogrāfiskās koka studijas, pasteļa klusās dabas. Viņu interesēja lietišķā grafika. Nesen biju izstrādājis logo Farmācijas muzejam, parādīju arī citu lietišķo grafiku. Un Sorens uzaicināja vasarā aizbraukt uz Dāniju, izstrādāt logo un telpisku reklāmas objektu mini alus brūzim Sanktklemensā, Orhūsā.
– Kādi bija pirmie iespaidi par Dāniju?
– Pirmie iespaidi padomju cilvēkam bija diezgan graujoši. Sorens rādīja Kopenhāgenas svarīgākās vietas. Izstaigājām galvenos muzejus. Viņš vadāja pa maziem ciematiņiem. Rādīja vecās baznīcas. Bija augusts. Visur labības lauki. Zeltains viss. Skaista ainava. Viensētas kā Latvijā. Tīrs. Sakopts. Balti nokrāsotas ēkas. Šur tur niedru jumti, pārsvarā – dakstiņu. Pie dažām mājām milzīgi Dānijas karogi. Ārkārtīgi skaisti! Jautāju, kāpēc pie visām mājām nav karogu? Sorens teica, ka kādam tajā mājā ir dzimšanas diena.
– Kad sākāt apzināt ģimenes nozīmi Herningas kultūrvidē?
– Sākotnēji biju aizņemts ar logo taisīšanu. Mājās man izrādīja dažādu dāņu autoru gleznas. Sorens, skatot Asgera Jorna gleznu, stāstīja, ka bērnībā kā mazs puisītis viņam uz ceļiem sēdējis. Bet īstā skaidrība radās, kad mani aizveda ekskursijā uz “Runde museum”2, tur, kur bija tekstilfabrika. Vēl skaidrāk kļuva apaļajā skulptūrdārzā.
Tur ir arī Roberta Jakobsena brīnišķīgie darbi. Klasika, ko studenta gados redzēju akadēmijā ārzemju žurnālos. Atceros, ka gāju pa skulptūrdārza loku un skatījos: šo redzēju tajā žurnālā, šo – arī. Nu to redzu dzīvē. Varu pienākt klāt un aptaustīt. Tad sapratu, kā tas ir bijis, kādi mākslinieki aicināti.
– Vai atrašanās Dānijā nodrošina darbošanos citās disciplīnās, kas citādi nebūtu iespējama?
– Agrā jaunībā dizains bija mans sapnis. Gribēju mācīties radiotehniku, kur, par laimi, izkritu matemātikas eksāmenā. Nākamajā gadā iestājos Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļā, lai gan sākotnēji biju cerējis studēt rūpniecisko mākslu, kā to padomju laikā sauca. Dānijā radās iespēja darboties dizainā – izstrādāt logo un restorāna naudu ar Herefordas bulli.
Esmu projektējis universāla dizaina vīna glāzi, kas der gan sarkaniem, gan baltiem, gan rozā vīniem. Sākumā glāzes gatavoja austriešu stikla meistars Silkeborgā. Vēlāk viņš pūta arī karafes. Kad viņš pārcēlās, nebija kas taisa. Pasūtīja Ķīnā, bet tās bija ārkārtīgi sliktas un plīsa. Grūti bija ieliet glāzēs, veidojās piliens maliņā. Vēlāk izstrādāju karafes mājas vīnam.
– Zīmējot Damgorda ģimenes un viņu darbinieku portretus, apzināties sevi kā dokumentālistu?
– Tas nav apzināti. Portretos galvenā ir cilvēka iekšējā līdzība. Jo vairāk tuvojos būtībai, jo zīmējums kļūst līdzīgāks. Arī agrāk zīmēju portretus, bet no dabas, kad cilvēkiem nebija steigas. Viņi varēja mierīgi sēdēt pāris stundas nekustīgi. Modeli nosēdināju pret logu. Cilvēks pa to skatās. Viņš visu redz, kā lapas kustas, putni lido. Un vienu brīdi viņš ieiet savās domās. No sākuma viņš grib izskatīties smukāks, bet tad kļūst arvien dabiskāks un īstāks.
– Esat gleznojis fabrikanta kundzes Bittenas Damgordas portretu, atzīmējot tuvojošos 50 gadu jubileju viņas darbībai “Højskolen Skærgården” valdē. Lai gan jums svarīga fiziskā klātbūtne, gleznojāt no fotogrāfijas.
– Viņu pazīstu 29 gadus un atceros, kā seja ir pakāpeniski mainījusies šajā laikā. Lūdzu atsūtīt fotogrāfijas dažādos pagriezienos, dažādās gaismās. Sorens bija nofotografējis viņu vasaras mājā. Fotogrāfija bija tumšās gaismēnās, bet skola teica – nē, mums nevajag tādu. Mums vajag optimistisku, ar garīgu spēku, iedvesmu, jo studentiem tiks rādīts, ka šī ir tā dāma, kura 50 gadus no saviem līdzekļiem atbalsta šo skolu. Tad izvēlējāmies citu fotogrāfiju.
Skolā ierādīja gaišu, nelielu telpiņu ar milzīgu logu. No ārpuses studenti varēja sekot gleznošanas procesam, kā ar zīmuli ievelk līnijas, ieliek galvenās ēnas, līdz sāk parādīties sīkākas detaļas, krunciņas un spīdumiņš acīs, brillēs.
– 2017. gadā ieņēmāt kuratora lomu, parādot Ogi Damgordu 100 gadu jubilejā kā mākslinieku Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā. Kas mudināja atklāt šo fabrikanta šķautni?
– Vairākus darbus redzēju katru dienu, ēdot restorānā. Izstādē iekļāva 70 darbus. No sākuma bija doma par 100 gadiem un 100 darbiem, bet pareizi vien bija, jo tad būtu jāņem arī agrīnie mēģinājumi. Tie sākotnējie darbi ir tikai izziņai, saprašanai, kādu ceļu autors ir gājis. Beigās Oge ir izstrādājis savu stilu.
– Kā ģimene uztvēra ideju par izstādi?
– Sorens teica – viņš taču nav īsts profesionālis, tā bija brīvā laika māksla. Lars arī kaut ko līdzīgu. Damgorda kundze klusēja. Mākslas akadēmijas absolvēšana – tas nav kritērijs, galvenais ir rezultāts. Mani neinteresē, cik akadēmijas viņš beidzis, kur stažējies. Daudzi mākslu skatās tā – vispirms izlasa mākslinieka biogrāfiju un tad sāk vērtēt pašus darbus.
– Kurš no jūsu Dānijā radītajiem darbiem sagādā lielāko gandarījumu?
– Divpadsmit mēnešu kluso dabu cikls, kas gleznots vienpadsmit gadus, no 2008. līdz 2019. gadam. Katra glezna bija jāglezno konkrētā mēnesī Dānijā, iekļaujot Dānijai raksturīgos dārzeņus, augļus, dzērienus. Tādu programmu mūsdienās, kad cilvēkiem nav laika, kad viņiem mūžīgi kaut kur jāskrien, būtu grūti atkārtot.
– Ko noteikti vēlētos realizēt, dodoties nākamajās reizēs uz Lundu?
– Ateljē ir vesela kaudze iesāktu darbu. Atradu vienu, iesāktu jau 90. gadu vidū, bet tad kāda steidzama uzdevuma dēļ darbs apstājies. Atsākt reizēm nav viegli, jo esi laukā no tā noskaņojuma un laika. Esi gājis uz priekšu un tev it kā jāatgriežas atpakaļ. Bet man tomēr gribētos visus iesāktos darbus pabeigt, jo nav labi, ka paliek pusgatavi darbi.
1 90. gadu vidū J. Strupulis, strādājot pie Cesvaines pilsētas ģerboņa skicēm, Latvijas radio dzirdēja, ka Jelgava labprāt pārdotu tēlnieka Otto Kalēja Ļeņina bronzas pieminekli. Viņš sazinājās ar Sorenu, un, kad viņš ieradās, abi devās pie Jelgavas domes priekšsēdētāja. Sarunas bija auglīgas. No 2000. gada piemineklis horizontāli eksponēts pie “Aage Damgaard ApS” biroja pēc dāņu mākslinieka Svena Dalsgorda projekta.
2 Bijušās kreklu fabrikas “Angli” telpās no 1977. līdz 2009. gadam tika izvietots Herningas Mākslas muzejs (tag. Laikmetīgās mākslas muzejs “Heart”).
