Latvijas sportisti gatavi boikotēt Parīzes spēles, ja startēs arī agresori 17
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas sporta organizāciju reakcija uz Starptautiskās olimpiskās komitejas (IOC) kāju paplešanu, taustot iespējas atgriezt sacensību apritē Krieviju un Baltkrieviju, bijusi solīda, taču acīs krīt un ausīs griež arguments – kamēr rit karš Ukrainā.
“Latvijas Avīze” uzdeva jautājumu mūsu sportistiem – vai piedalīsies Parīzes olimpiskajās spēlēs, ja tajās startēs arī krievi? Šoreiz iekavās atstājam to, ka kvalifikācija vēl priekšā.
Kārlis Lasmanis, 3×3 basketbolists: “Pirms kara sākuma man bija draugi krievu sportistu vidū, taču, par spīti cilvēciskajam faktoram, būtu pilnīgs absurds, ja viņiem vai baltkrieviem atļautu piedalīties olimpiskajās spēlēs, esmu kategoriski pret. Jau pašas runas par atļaušanu – kā ko tādu vispār var izdomāt?
Atteikties no olimpiskajām spēlēm un neaizstāvēt čempionu titulu – tas būtu ļoti smagi.”
Toms Skujiņš, šosejas riteņbraucējs: “Līdz Parīzei vēl ļoti tālu, ir daudz laika pārliecināt IOC, un domāju, ka gala lēmums būs krieviem negatīvs. IOC atzīst, ka saņēmusi ļoti sliktu reakciju no nacionālajām olimpiskajām komitejām un pasaules kopumā, tāpēc vairs diskusijās neielaidīsies. Izklausās pēc maziem bērniem – izdara kaut ko nepatīkamu, aiziet savā stūrī un pasaka, ka vairs nespēlēsies.
Ja Parīzē startēs Krievijas sportisti, būs daudzas nācijas, kas nepiedalīsies, un tad tās vairs nebūs olimpiskās spēles. Es būšu gatavs palikt malā, tas gan noteikti nebūs vienpersonisks, bet visas valsts lēmums.”
Arnis Rumbenieks, soļotājs: “Noteikti nepiedalītos, mūsu ģimenē ētiskās normas ir augstākas, nav pa ceļam ar tādu kaimiņu (Krieviju). Domāju, ka lielai daļai pasaules vērtības ir augstākas. Ja mēs kaut ko varam darīt lietas labā un parādīt savu nostāju, tad tas ir jādara.
Manuprāt, situācija mainīsies uz labu, un ticu, ka medaļas neceļos uz agresorvalstīm. Agri vai vēlu informācija un emocijas par karu Ukrainā nonāk arī līdz tiem, kas ir tālāk no Krievijas robežām. Jo skaļāk mēs aģitējam pret karu, jo ātrāk viņi par to uzzina un izprot. Ir jārunā.”
Roberts Akmens, smaiļotājs: “Ar cerīgu skatu un ticību par Ukrainas uzvaru es šobrīd gatavojos olimpiskajām spēlēm. Neatkarīgi no tā, kāds būs Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) lēmums attiecībā uz Parīzi, es to atbalstīšu. Kā jebkuram profesionālam sportistam arī man olimpiskās spēles ir galvenais mērķis. Es nevēlētos piedalīties olimpiādē vienlaikus ar krievijas sportistiem (valsts nosaukums apzināti ar mazo burtu. – I. S.). Manuprāt, viņiem nav jāstartē neatkarīgi no tā, vai karš beigsies pēc divām nedēļām vai gada.”
Artūrs Plēsnieks, svarcēlājs: “Domāju, ka tas ir jautājums valdībai un LOK, būs kolektīvs lēmums, un ne tikai Latvijas, bet no visas pasaules sabiedrības, īpaši rietumvalstīm. Sportistam tas ir smags lēmums, negribas zaudēt olimpiskās spēles. Pareizāk būtu nepiedalīties. Starptautiskajā Svarcelšanas federācijā nostāja izskatās 50 pret 50. Jūtu, ka IOC ir kaut kas netīrs, kāpēc viņi tā mainījuši domas. Negribētos, ka ir šāda izšķiršanās, bet – nebrauktu. No cilvēciskās puses uzreiz atteiktos, no sportiskās – ja brauktu, par zeltu cīnītos, prasītu, ko domā augstāk stāvoši cilvēki, uz savu galvu nevar pateikt – nē. Visvairāk būs atkarīgs no spēļu rīkotājas Francijas nostājas.”
Lauris Strautmanis, šāvējs: “Man olimpiskais sapnis divreiz jau aizgājis gar degunu, vienā no tiem jau biju izcīnījis vietu. Taču, par spīti tam, boikotētu Parīzes spēles. Principā visi to atbalsta, un es nebūtu izņēmums. Jāpanāk, ka agresoru valsts nepiedalās, nevis viņiem atļauj un tad pārējie pieņem lēmumu – braukt vai nebraukt. Tas būtu nesmuki arī pret spēļu rīkotāju Franciju, kas paši savas spēles neboikotēs.”
Anonīms viedokļa autors: “Pilnībā atbalstu Latvijas Olimpiskās komitejas nostāju šajā jautājumā un, protams, ļoti ceru, ka galu galā arī IOC neatļaus Krievijas un Baltkrievijas sportistiem piedalīties, kamēr notiek karš Ukrainā. Domāju, ka neatļaus. Mūžīgi valsti nevar diskvalificēt, bet pat pēc pieciem gadiem nebūs īpaši komfortabli ar Krieviju atrasties vienā pasākumā.”