“Viss, ar ko esmu dzīvojis visu šo laiku, ir manī iekšā!” Imants Kalniņš par apaļo jubileju, Putinu un Korāna tulkošanu 52
Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
2021.gada 26.maijā aprit 80 gadi Imantam Kalniņam. Skaņradim, bez kura nebūtu iedomājama latviešu mūzika. Septiņas simfonijas, trīs operas, trīs oratorijas, piecas kantātes, sešdesmit kora dziesmas, filmu un teātra mūzika un vairāk nekā četri simti roka dziesmu. Tik daudzveidīgs un bagāts – no akadēmiskās mūzikas līdz rokmūzikai – ir Imanta Kalniņa devums.
… Akāciju palags, alvas zaldātiņi, Bimini, cilvēks, četri balti krekli, dzejnieks un nāra, dūdieviņš un dzeguzes balss, ezera sonāte, lauva padebešos un Lilioms, Lelde un Tods, mākonītis un motocikls, neuzvaramais, nesteidzini, oktobra oratorija, pelnrušķīte, princesīte, rīta cēliens un septiņas skumjas zvaigznes, un simfonija, simfonija, simfonija, simfonija, simfonija, simfonija un – simfonija! Tauriņa samtainā smarža, uzticamais draugs Sančo, valsis un vilciņš, zaķīšu pirtiņa, zelta sietiņš… Vēl un vēl… Par godu Imanta Kalniņa astoņdesmitajai dzimšanas dienai mūzikas izdevniecības “Skani” klajā laistajā albumā ar visiem skaņraža simfoniskajiem darbiem, ko komponists pats dēvē par saviem kopotajiem rakstiem, viņš man atstāj autogrāfu – Im.Ka. Un mūsu saruna var sākties.
Saņemot Lielo mūzikas balvu par mūža ieguldījumu, jūs sacījāt, ka māksla un it īpaši mūzika ir cilvēces puķu dārzi. Kas vajadzīgs, lai tie uzplauktu un ziedētu?
Silts laiks, saulains…
Tomēr esat ieņemts visaukstākajā laikā, baigajā gadā, nācis pasaulē nacistu okupācijā un bērnība pavadīta kara laikā.
Tā jau ir reālā pasaule, tā, kas pastāv blakus iztēlei, fantāzijai… Ja šajā vienā, reālajā pasaulē kļūst par grūtu, vienmēr vari ieiet tajā otrajā – iztēles, iedomātajā pasaulē, kur vari labi justies. Par spīti karam, mana bērnība bija brīnišķīgs laiks, neskatoties uz to, kas riņķī apkārt notika. Kā saules spilgta diena.
Tā aizritēja Zvaigžņu ielā, vienā no “Vārnu ielas republikā” aprakstītajām, Grīziņkalnā. Dzīvojām privātā divstāvu mājā. Apbrīnojami, bet pilsētas vidū mums apkārt bija liels dārzs kā atsevišķa, vesela pasaule ar ābelēm, ceriņiem, plūmēm, jasmīniem…
Kuras ir jūsu mīļākās vietas Latvijā?
Pie Zilākalna, kur tēvs ar māti mūs ar brāli Viku veda pavadīt vasaras, un pāri mežam varējām redzēt Zilokalnu. Vēlāk, dzīvei ejot uz priekšu, par mīļu vietu izveidojās Liepāja. Šeit bija mana pirmā darba vieta – Liepājas mūzikas vidusskola, kur pēc konservatorijas absolvēšanas tiku nozīmēts strādāt.
Un šeit arī Liepājas teātris, te sacerējāt mūziklu “Princis un ubaga zēns” un “Trīs musketierus”, te sākums teātra mūzikai, kam vēlāk pievienojās Nacionālajam teātrim rakstītais “Lilioms” ar debesīm, kas atkal ir pušu, šo vienu no tautā visvairāk iemīļotajām dziesmām.
“Lilioms” man arī pašam ļoti pie sirds. Te liels nopelns arī Mārim Čaklajam. Kā dziesmu tekstu autors viņš ir augstākā virsotne. Kad Māris Čaklais man atnesa dzeju, tas bija tik iedvesmojoši, ka sešās stundās uzrakstīju visas “Lilioma” dziesmas! Jūlijai un visiem pārējiem tēliem mūzika burtiski plūda… Tāds teksts kā Mārim Čaklajam skan pats no sevis, tikai jāpaspēj pierakstīt notis.
Un kura no dziesmām jums pašam devusi vislielāko gandarījumu?
Es nemaz nelaižu notis no rokām ārā, kamēr pats nejūtu gandarījumu, kamēr nesajūtu, ka nu ir labi. Man pašam nez kādēļ vismīļākā ir dziesmiņa “Kad vēji kalnā rāpjas” ar Knuta Skujenieka dzeju. Šī dziesma arī vienā mirklī atskrēja. Tā emocija kopā ar dzeju man kaut kā ir ļoti tuva.
Kā jūsu dzīvē ienāca Vecpiebalga, kur jau gadiem pavadāt savas vasaras?
Tur pie vainas dramaturgs Pauls Putniņš, kurš vienreiz mani paņēma līdzi uz savām tēva mājām. Nejauši staigājot, turpat netālu uzkāpām Paulēnu kalnā, kur stāvēja lauku māja, ja nemaldos, celta vēl 18. gadsimtā, pamesta un atstāta. Un tas arī notika maijā. Pie mājas ābeļdārzs vienos ziedos kā manas bērnības Zvaigžņu ielā. Tik fantastiski skaisti, teicu Paulim. Tu negribētu šeit dzīvot? – tā Pauls. Es vēlētos… Tas bija 1975. gadā. Nu jau drīz būs četrdesmit gadi, kopš šī vieta un šīs mājas Vecpiebalgā ir manas vasaras…
Un kādas jums, liepājniekam, ir attiecības ar jūru?
Tepat jau tā ir! Bet man labāk patīk aizbraukt līdz Jūrmalciemam, piecpadsmit kilometrus uz dienvidiem. Jo tur jūra vēl skaistāka, tīrāka, baltāka, pirmatnējāka.
Un tur rodas arī melodijas?
Tā es nevarētu teikt. Melodiju rašanās nav atkarīga no tā, kurā vietā atrodos. Melodijas nāk, kad pašām gribas. Tās nav piespiežamas vai pierunājamas. Vai nu nāk, vai arī ne.
Kas pirmais saklausīja, ka Imants Kalniņš no septiņām notīm var izveidot melodiju?
Svētdienās mēs ar māmiņu un tēti mēdzām iet pastaigāties uz pilsētu. Un tur, Brīvības un Ģertrūdes ielu krustojumā, veikala skatlogā stāvēja skaista vijolīte. Nāciet, parādīšu, tā man joprojām pie sienas. (Un Imants Kalniņš vedina blakus istabā. – V. K.) Man tolaik bija četri pieci gadi. Un katrreiz garām ejot, man bija uz to vijoli jāskatās, kamēr sestās dzimšanas dienas rītā vecāki instrumentu uzdāvināja. Ar to vijoli arī viss mans ceļš mūzikā sākās.
Jūs esat teicis, ka kādā fotogrāfijā arī jūsu tēvs redzams ar vijoli.
Nezinu, kāda tēvam saistība ar vijoli, ko viņš tur rokās tajā bildē, bet vēlāk, kad mājās jau bija klavieres, tētis arī mēdza piesēsties pie tām un kaut ko uzspēlēt.
Kazi, varbūt tieši tajā pirmajā vijolē no veikala skatloga meklējams sākums tam Imantam Kalniņam, par kuru komponists un mūzikas kritiķis Imants Zemzaris jūsu “kopoto rakstu” krājumā saka: “Imants Kalniņš latviešu mūzikā ir spilgts melodiķis un izteikts romantiķis – laikam gan pēdējais tāds.” Kā zināms, simfoniskajā mūzikā galvenā melodijas nesēja ir tieši vijole…
Par to romantiķi… Domāju, to var attiecināt ne tikai uz mani. Mūzika kā māksla jau pati par sevi ir romantiska, ar savu unikālu nošu valodu, savu skaņu. Jau savā būtībā tā ir nereāla lieta. Tu nevari mūziku sataustīt rokām, mēs to varam tikai klausīties, tuvoties tai caur savām sajūtām.
Ja jūs tagad satiktos ar Imantu Kalniņu jaunībā, vai saprastos? Par ko runātu? Varbūt pastrīdētos?
Šāds jautājums mani mulsina, jo slēpj sevī lielu pretrunu. Mēs, kas šodien esam pieauguši cilvēki, visu to, kādi bijām bērnībā un jaunībā un kas ar mums vēlāk noticis, nesam sev līdzi. Arī šodien esam tie paši, kas bijām toreiz. Tas viss mūsos ir. Vai es šodien noliegtu to mazo Imantu jaunībā? Nē, es tikai apstiprinātu. Viss, ar ko esmu dzīvojis visu šo laiku, ir manī iekšā.
Ja jautātu kā dziesmā – ar ko tu sācies? Ar ko sācies Imants Kalniņš?
No aizlaikiem… Un arī māte un tēvs, arī viņi nāk no mums neapjaušamiem aizlaikiem… Esmu lasījis ļoti daudz grāmatu, klausījies daudz citas mūzikas. Mani mīļākie komponisti ir Bēthovens, Šopēns un Lists, romantiķi… Un 19. gadsimta mūzika kopumā. Tas laikmets man bija ārkārtīgi liels iedvesmas avots. 19. gadsimta literatūra, īpaši franču, Stendāls, franču glezniecība, vispār Francija. Franču mākslā saskatīju savu jaunības sapņu piepildījumu, ideālu. Tā man ilgu laiku bija enerģijas un iedvesmas avots.
Un no latviešu mākslas?
To varu pateikt uzreiz. Laima Eglīte, Biruta Delle un Maija Tabaka. Te man mājās pie sienas, re, ir Laimas diplomdarba glezna, beidzot Mākslas akadēmiju… Tas ir viņas gleznotais Roberta Ligera vadītais savulaik slavenais pantomīmas ansamblis “Rīgas pantomīma”, kurā Laima pati dejoja un kam es jaunībā vienu gadu biju pianists un rakstīju arī mūziku. Tā ar Laimu esam pazīstami kopš seniem laikiem. Jā, visas trīs manis minētās gleznotājas ir ļoti atšķirīgas, bet īstas, patiesas un neatkārtojamas. Viņu darbos nav melu. Meistarība plus unikalitāte – tās ir īsta mākslas darba kvalitātes.
Kādreiz esat teicis, ka jūs iedvesmojuši arī bītli.
Bītli nāca vēlāk. Tie man vienkārši patika. Es biju bītlu fans, kopā ar visu pasauli jūsmoju par viņiem. Polu Makartniju un Džonu Lenonu uzskatu par visspožākajām, augstākajām zvaigznēm šajā mūzikas žanrā. Viņos nav nekā nedz no lētuma, nedz komercijas. Tā ir īsta mūzika, īstas notis. Mēs nez kādēļ jēdzienu “klasika” attiecinām uz vienu – akadēmiskās mūzikas žanru. Bet manā izpratnē tā ir māksla un mūzika, ko šodien baudu un klausos ar tādu pašu sajūsmu kā pirms desmit, piecdesmit gadiem un kā cilvēki to klausījās tad, kad šī mūzika tika sarakstīta. Jo tā ir unikāla manta, zelts. Tas nav viltojums. Saviļņot un aizskart var tikai īstas lietas.
Jūsu pirmā kino mūzika tapa Rolanda Kalniņa filmai “Četri balti krekli”. Bet kura no filmām ar jūsu mūziku visvairāk aizkustina jūs pašu?
Man grūti būt pilnīgi objektīvam, jo mani aizrāvušas visas filmas, kurām esmu rakstījis mūziku. Rakstīt mūziku kino ir ļoti interesanta lieta, kaut tev jārēķinās ar režisoru, scenāristu un neesi tik brīvs, kā radot savu simfoniju vai dziesmu. Man joprojām acu priekšā tā aina, cik aizrautīgi Arnolds Burovs ņēmās ar savām lellēm animācijas filmā “Bimini”, kas arī mani ļoti aizkustināja. No aktierfilmām es varētu minēt daudzas – gan “Maiju un Paiju”, gan “Sprīdīti”, gan “Ezera sonāti” un “Pūt, vējiņi!”…
… kas ir viena no iemīļotākajām un pieprasītākajām melodrāmām latviešu kino, kur vispopulārākā latviešu tautasdziesma “Pūt, vējiņi!” tā kalniņiski roķīgi ritmizēta. Un tajā pašā 1973. gadā top Ceturtā simfonija, kuras pamatā arī dziesma un kuru dzirdēt gribētāji filharmoniju gāza vai riņķī, medījot lieku biļetīti…
Simfonija, šī lielākā mūzikas forma, man vienmēr likusies pievilcīga. Ja salīdzina ar literatūru, simfonija ir kā romāns. Un jā, Ceturtās simfonijas pirmās daļas galvenais motīvs nāk no manas dziesmas – roka balādes “Septiņas skumjas zvaigznes” ar Māra Čaklā dzeju.
Simfonijas ceturtā daļa bija rakstīta kā dziesmu cikls ar amerikāņu rakstnieces un dzejnieces Kellijas Čerijas dzeju. Tad cenzūrai likās, ka vārdus tur nevajag… Bet pagāja laiks un simfoniju atskaņoja tā, kā bija iecerēts. To izdarīja Detroitas simfoniskais orķestris ar solisti Patiju Koinori. Bet man ļoti patīk, kā koncertos vokālo versiju Latvijā dzied arī mūsu dziedātāja Ieva Parša.
Cenzūras salnas jūsu puķu dārzā kodušas ne reizi vien. Tika aizliegtas Imantdienas, vēl agrākā jaunībā pēc trīsdesmit koncertiem gadā likvidēta jūsu radītā bigbīta grupa “2xBBM” jeb “Bizbizmārītes un Bigbīta mācekļi”. Bet dziesmiņu par meitiņu un smilšu rausi dzied paaudzēm…
Cenzūra nav tā bīstamākā salna, kas var nokost. Tā var tikai kaut ko aizkavēt. Uz laiku. Cenzūra negribēja, ka tiek atskaņota oratorija “Dzejnieks un Nāra”, bet pagāja laiks un to tik un tā atskaņoja. Es īpaši netiku pārdzīvojis cenzūras aizliegumus. Jo ne jau dziesmās bija tā vaina, varbūt tikai daļēji.
Mēs vienkārši izaicinoši uzvedāmies, bijām skaļi, par daudz acīs krītoši. Kā visi jaunieši. Tas bija īstais iemesls. Un te vēl pēc “2x BBM” Ogres koncerta uz skatuves kāds uznes palielu krucifiksu, uzdāvina mums, pat nezinām, kādā sakarā… Un esam milicijā par huligānismu.
Sabiedrībai nevajadzēja tādus trokšņu taisītājus. Valstij vajag stabilitāti, kārtību un mieru. Bet jaunieši vēlas, lai būtu tā, kā iedomājas viņi. Gribas traci! Nu kurš jaunais negrib pateikt, kā domā un jūtas viņš? Konflikts starp jauno paaudzi un pastāvošo ir mūžīgs. Un tas ir normāli.
Es tiku jautājis arī, kas nepieņemams bija “Dzejniekā un Nārā”? Vai dzejā aprakstītās divas pasaules? Vai patiesi tās var uztvert kaut kā ļoti burtiski? Vai pat tik primitīvi kā sociālismu un kapitālismu?! Bet no ierēdņa jau prasa būt uzmanīgam, vērīgam, modram. Arī šobrīd daudzi cilvēki ir modri visapkārt. Par to, ka pie kaimiņa atnācis ciemiņš bez maskas… Un policisti klāt.
Jūsu dēliem Kristam Kalniņam un Martam Kristianam Kalniņam ir vienādas cilmes vārdi, kuros var saklausīt reliģisku izcelsmi. Un viņi abi kalpo cilvēku dvēselēm – viens kā mācītājs, otrs – mūziķis… Vai vārdus dēliem devāt ar šādu apzinātu vēlmi?
Nē. Vienkārši ir vārdi, kuri man patīk, ir tuvāki. Un ne par kādiem zemtekstiem es nedomāju. Viss vienkārši tā ir sanācis.
Vai radoši pieskatāt?
Zināmā mērā. Ar Marta Kristiana abām grupām “Autobuss debesīs” un “Rakxtu rakxti” sadarbojos, rakstu viņiem mūziku. Man ļoti patīk tā grupiņa, tie cilvēki, kas tajā iekšā, ir tādi īsti, tīrradņi. Kā Marta Kristiana sieva Kristīne, viņas brālis Edgars. Kā tīri avoti, katrs ar savu etnisko īstumu mūzikā. Vispār man daudzi mūziķi Latvijā patīk. Latvijas mūzikas dārzs ir tik krāšņs kā reti kurš. Grupas, autori, izpildītāji – ņem no pulka, kuru gribi. Latviešu mūziķi arī pasaules kontekstā ir fantastiski forši.
Vai Marts Kristians Kalniņš beidzot ir nospēlējis jūsu tieši viņam rakstīto Koncertu obojai un orķestrim?
Nē, bet tur nu atbildība jāprasa viņam!
Pirms pieciem gadiem jūsu septiņdesmit piektā dzimšanas diena tika svinēta ar jūsu mūzikas koncertu “Lielajā dzintarā”, kur dziedāja arī jūsu meita aktrise Rēzija Kalniņa.
Tas bija ļoti mīļi. Muzicēt kopā ar Rēziju, tāpat kā ar Martu Kristianu, ir ļoti viegli. Man nav viņiem jāmāca, kā vajag. Jo viņi to zina. Un es to skaidroju ar asiņu balsi. Tā mums viena.
Daudzus pārsteidza ziņa, ka Imants Kalniņš mācās arābu valodu, lai tulkotu Korānu.
Tam bija vairāki iemesli, bet beidzamo grūdienu deva ziņa, ka Skandināvijā laikrakstos pavīdējusi informācija, ka kāds latviešu izcelsmes mākslinieks – un šī latviskā izcelsme bija uzsvērta – publicējis karikatūru par pravieti Muhamedu. Es vienmēr pret visām reliģijām esmu izturējies ar vienādu pietāti un cieņu, apzinoties, ka reliģijas nav nekas cits kā orientieru sistēmas, kas palīdzējušas vērtību izvēlē cilvēkiem un civilizācijai visā pasaulē. Un te viena latviešu izcelsmes persona atļāvusies kariķēt vienas reliģijas pravieti.
Man tas likās ļoti aizskaroši, šķita, ka tas latviešus noliek tādā ņirgu, mazizglītotas tautas stāvoklī, kas apsmej reliģiju. Jo kariķēšana ir ņirgāšanās. Un man šķita, ir jāpierāda, ka ir viens latvietis, kas Korānu – islāma svētos rakstus – spējīgs iztulkot. Un vēl domāju: kā iespējams, ka septiņsimt gadus jau pastāv šī otra lielākā reliģija pasaulē un latviešu valodā tās pamatdokuments – Korāns – nekad nav pārtulkots? Likās, tā ir ārkārtīgi liela tumsonība nezināt, kas ir viena no lielākajām pasaules reliģijām. Man arī pašam bija ļoti interesanti uzzināt, kas ir Korāns.
Un interesanta sakritība, jūsu tulkojums nāca klajā 2011. gadā, kad izdeva arī nupat viņsaulē aizgājušā dzejnieka Ulda Bērziņa Korāna tulkojumu un Alvis Hermanis Jaunajā Rīgas teātrī iestudēja Mišela Velbeka “Pakļaušanos”…
Uldis Bērziņš kā brīnišķīgs dzejnieks Korānu ir brīnišķīgi atdzejojis. Ja uzskatām, ka Korāns ir literārs darbs, Ulda Bērziņa tulkojums ir visnotaļ interesants. Bet, ja uzskatām, ka Korāns ir reliģisks darbs, atdzejojums varētu raisīt arī zināmas pretenzijas. Jo Korāns ir islāma dokuments.
Aktuāls tas tolaik man šķita vēl jo vairāk ar Dvīņu torņu sagraušanu 2001. gadā un ASV izsludināto karu pret terorismu visā pasaulē. Man likās, ir jāievieš skaidrība, ka islāms ir tikai un vienīgi viena no lielākajām pasaules reliģijām un tā nav saistāma ne ar “islāma valsti”, ne citām teroristiskām organizācijām. Jo terorisms ir politikas, nevis reliģijas instruments.
Pirms gadsimteņiem arī kristietību Latvijas zemē ienesa ar uguni un zobenu, un reliģiju izmantoja kā fasādi mūsu senču zemju iekarošanai.
Kā jau teicu – tā atkal ir politika! Reālā pasaule. Bet Kristus ir teicis, ka “mana valstība nav no šīs pasaules”.
Runājot par politiku, jūs esat viens no tiem 138 Augstākās Padomes deputātiem, kas 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Bet ne viens vien brīnījās, ka komponists Imants Kalniņš pēc tam turpināja darbu vēl četros Saeimas sasaukumos, turklāt Budžeta un finanšu komisijā…
Jēkaba ielas Augstajā namā man pagāja divdesmit gadi… Saeima man atņēmusi ļoti daudz laika. Atņēmusi šo laiku mūzikai. Bet kā cilvēkam tā man atvērusi acis uz pasaulē īstenībā notiekošo. Ieraudzīju lietas un cilvēkus tādus, kādi viņi patiesībā ir, nevis kā es biju iedomājies. Sapratu, ka šī pasaule nav mans iedomātais puķu dārzs.
Ar ļoti dalītām jūtām sabiedrība uztver jūsu atzinīgos izteikumus par Putinu un Krieviju. Pirms pieciem gadiem tikāt teicis, ka redzot, kādas vērtības tiek piedāvātas no tuvajiem un tālajiem Rietumiem un to, kā Krievija cenšas norobežoties pret šo piedāvājumu, jūs nostājoties Krievijas pusē.
Un es neesmu savu nostāju mainījis.
Arī pēc tam, kad ne vien ASV prezidents Džo Baidens, bet arī Lietuvas prezidents ir nosaucis Putinu par slepkavu, pēc skandāla ar indi “Novičok”, pēc politiskā oponenta Navaļnija ieslodzīšanas cietumā, pēc Krievijas agresīviem manevriem pie Ukrainas robežas…
Atmodas laikā runājām, ka Latvija būšot tilts starp Rietumiem un Austrumiem. Kur nu ir šī tilta balsti? Un kas notiek ar Ameriku pašu, vai tur nevalda liels haoss? Man ir sāpīgi runāt par Latviju, cik lielā mērā viss ir nolaists.
Un tur pie vainas mūsu jaunās Eiropas Savienības attiecības, mūsu attiecības ar NATO, visas tās stratēģijas ar partneriem aiz okeāna. Tas, ka Latvija ir nolaista, ir šo attiecību sekas. Un man galīgi nav pieņemama tā politika, kas Latvijā tiek īstenota un kuras dēļ Latvijas sabiedrība ir sašķelta kā vēl nekad! Deģenerējošais process, kas notiek ar Rietumiem, šī morālā degradācija un orientieru degradācija, pie mums nāk no turienes. Tās ir tās dāvanas, ko esam no Rietumiem saņēmuši.
Un tas, ka aizbraucis teju pusmiljons mūsu cilvēku – vai tā nav traģēdija? Tas ir neatgūstams zaudējums! Vai mums jālīdzinās pēc tā, kas notiek Rietumos un Eiropā? Es domāju, ka mums no tā jāvairās un jāsargās. Jo Rietumu un aizokeāna ideoloģija man galīgi nav pieņemama. Jo es redzu, kādu kaitējumu šī Rietumu vērtību sistēma nodarījusi manai valstij, manai tautai.
Pērn Imantdienas, šis tautā iemīļotais brīvdabas koncerts, izpalika. Kā būs šogad?
Arī nebūs. Mums taču uzklupusi sērga. Un līdz 2. jūlijam, kad tradicionāli manā vārda dienā Imantos notikušas Imantdienas, viņi droši vien vēl nebūs savākuši visu to, ko vēlas savākt ar šī instrumenta – sērgas – palīdzību. Pasauli jau nevarēs dabūt, bet kaudzi naudas, iespējams. Imantdienas ir vienīgais koncerts gadā, kur es pats spēlēju.
Es tam vienmēr esmu gatavojies ļoti nopietni, katrreiz rakstīta arī jauna mūzika. Un pati tradīcija ir jauka. Koncerti domubiedriem. Man pašam vismīļākā atmiņā viena no Alauksta Imantdienām, ja nemaldos, otrā atjaunotā. Televīzijas ierakstā skatos – fantastiska atmosfēra, nekas vēl te Latvijā nebija samaitāts. Bet tie attālinātie režīmi, šī ekrāna kultūra nav forša. Koncertā jābūt publikai, tāpat kā teātrī.
Nu kāda sajūta aktierim spēlēt tukšai zālei? Tāpat orķestra mūziķiem. Tu spēlē, bet zālē neviena nav. Tas ir savādi, kaut kāda patoloģija, vai ne? Iespējams, ka manā dzimšanas dienā 26. maijā kādas dziesmas raidīs televīzijā. Bet vairāk laikam nekāda īpaša koncerta nebūs.
Bet ja publika drīkstētu būt zālē un jūs pats veidotu savu astoņdesmitās dzimšanas dienas jubilejas koncertu, kādu mūziku jūs tajā iekļautu?
Es vēlētos, lai tā ir opera “Spēlēju, dancoju”. Luga “Spēlēju, dancoju” man nāca līdzi no skolas laikiem, kad vēl mācījos 6. vidusskolā un bibliotēkā paņēmu rokās grāmatiņu vecajā drukā. Kad sāku dzīvot Vecpiebalgā, mēs bieži tur tikāmies ar Imantu Ziedoni, kurš braukāja riņķī kopā ar fotogrāfu Juri Krieviņu. Ieminējos, ka kaut kā nevaru tikt vaļā no “Spēlēju, dancoju”. Varbūt uzrakstīt operu?…
Ziedonis aizrāvās ar šo ideju un sacerēja libretu. Meistarīgi, piecos cēlienos, ar milzum daudziem personāžiem. Tas bija 1975. gadā. Savā jubilejā es vēlētos, lai televīzijā parādītu pēdējo operas iestudējumu. Tas ir spilgts, dinamisks, Laura malacis (režisore Laura Groza-Ķibere. – V. K.). Bulta gāja uz mērķi un trāpīja.
Vizītkarte
Imants Kalniņš
komponists
Dzimis 1941. gada 26. maijā Rīgā
Tēvs – radiotehniķis VEF, māte – pilsētas telefoncentrāles darbiniece. Ģimenē arī divus gadus vecākais brālis Viktors Kalniņš, pazīstams kā dzejnieks Viks
Nodibinājis grupas “2xBBM” un “Turaidas roze”
1973. gadā sacerētā Ceturtā simfonija ierakstīta Latvijas Kultūras kanonā
Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un Atzinības Krustu
