Attālinātā mācīšanās bērniem māca drosmi, visiem – pacietību. Skolotāju stāsti un psihologu ieteikumi 0
Pašreizējā situācija, kad saistībā ar jaunā koronavīrusa izraisītās slimības Covid-19 pandēmiju bērni ir spiesti mācīties attālināti, pilnīgi noteikti ir nopietna mācību stunda visai sabiedrībai, kā arī reta izdevība pieaugt un kļūt atbildīgākiem, izvērtējot galvenās dzīves pamatvērtības un atmetot visu lieko, veselam.lv komentēja psiholoģe Ilze Brigita Veitnere.
Vai mans bērns tiks galā?
Attiecībā uz to, kā vecākiem šajos sarežģītajos laikos palīdzēt savam bērnam kļūt patstāvīgam, viņa norāda, ka vienmēr un arī tagad iesaka vecākiem atcerēties galveno “recepti” audzināšanā – vai mans bērns tiks galā ar situāciju, kad manis nebūs klāt.
“Tātad – vecāka uzdevums ir iemācīt bērnam darboties patstāvīgi – vai tā būtu prasme aizsiet zābaku auklas, iemaņas uzvārīt ūdeni tējai vai izgludināt kreklu. Kopā ar bērnu ir jāizstaigā viss ceļš uz skolu pirmajā klasē, jāizrunā iespējamie negadījumi, ko darīt, ja [izveidojas kāda neparedzama situācija] ” norādīja speciāliste.
Atrodoties mājās, bērnam ir jābūt drošam, ka viņš visu varēs paveikt pats un gadījumā, ja notiek kas negaidīts, viņš zinās, kur zvanīt, vai kur meklēt palīdzību.
“Mana pieredze ir tāda, ka bērnam prieku un lepnumu sagādā tas, ka viņš jūtas patstāvīgs.
Parasti vecāki cenšas atvieglot bērna dzīvi, daudz ko izdarot viņa vietā, tādējādi liedzot savai atvasei iegūt nepieciešamās patstāvīguma prasmes. Bērnu traumatisms taču rodas tikai no neprasmes no praktisko iemaņu trūkuma, no nezināšanas,” uzsvēra psiholoģe.
Drosme formulēt problēmas
Vispirms vajadzīgās iemaņas kopā ar bērnu ir jāizveido, jāatkārto, jāpatrenē un pēc tam noteikti bērns ir jāpaslavē par paveikto.
Rīgas Valsts tehnikuma skolotāju Marija Sjomina atzīst, ka pašreizējās krīzes apstākļos vecāku atbildība ir diezgan liela, tomēr, viņasprāt, mammām un tētiem vairāk ir jāuzticas bērnam, jāizrunā ar viņu dienas režīms — mācības, darba uzdevumi, pārtraukumu izmantošana.
“Katram pašam jāmeklē un jāatrod kaut kas ļoti vienkāršs, kas šai sarežģītajā laikā palīdz. Un vajadzīga ir pašdisciplīna,” uzsver Sjomina.
“Neierastais mācīšanas un mācīšanās process izgaismo visu — gan labas lietas, gan ne tik labas.
Šis ir liels pārmaiņu laiks. Bet skaidrs ir viens — ja cilvēks ir īstajā vietā, tad atrisināt var jebkuru problēmu. Mācoties attālināti, bērns iemācās būt drosmīgs. Vajag drosmi, lai darbotos patstāvīgi, lai gan ir bail kļūdīties. Vajag drosmi, lai saprastu, tieši kas ir nesaprotams un noformulētu jautājumu. Vajag drosmi, lai šo jautājumu prasītu nevis mammai, bet skolotājam,” klāstīja Sjomina.
Pēc viņas teiktā, arī vecāki iemācās uzdrošināties – viņi neveic darbu bērna vietā un ļauj viņam kļūdīties. Vajag drosmi runāt ar bērnu, izzināt viņa izjūtas un kopīgās diskusijās nonākt pie secinājuma, ko ar šīm emocijām darīt.
Ir viegli pateikt, ka “bērns neko nesaprot, skolotājs vainīgs”, bet vajag drosmi noformulēt, kādēļ manam bērnam ir grūti mācīties pašam, un kā es, kas savu bērnu pazīst vislabāk no visiem, varu palīdzēt skolotājam uzdevumus noformulēt labāk. Vajag sadalīt dienas laiku — gan bērnam, gan sev. Šajos īpašajos apstākļos drosmi vajag mums visiem. Un galvenais — vajag runāt vienam ar otru, piebilda skolotāja.
Vecākiem trūkst zināšanu
Runājot par vecāku palīdzību bērnam mācībās pašreizējā mājmācības situācijā, jāatzīst, ka diemžēl daudzi vecāki to nav darījuši un varbūt pat nespēj darīt paši sava nepietiekamā izglītības līmeņa dēļ.
“Arī pašreizējo situāciju būtībā es savā ziņā vērtēju pozitīvi tā iemesla dēļ, ka beidzot bērniem ir iespēja izjust gan individuālu attieksmi, gan arī personisku atbildību mācību procesā. Savas privātprakses laikā man bieži nācies saskarties ar situāciju, kad vecāki uztraucas un skolotāji ceļ trauksmi par bērna sliktajām sekmēm un nevēlēšanos mācīties, bet pats bērns neizjūt nekādu atbildību, tas uz viņu neattiecas, Viņam to nevajag, viņš nejūtas iesaistīts, nav atbildīgs,” norādīja Veitnere.
Bet pašreizējā situācijā, kad katrs bērns sēž pie sava datora, personīgi saņem uzdevumu, personīgi atbild skolotājam, risina uzdevumus, saņem skolotāja skaidrojumus, viņš beidzot var justies patstāvīgs un atbildīgs par savu veikumu. Pie viena arī skolotāju uzdevums ir konkretizēt uzdevumus, atmest visu lieko, izcelt būtisko, tādā veidā koncentrējot mācību vielu, programmu saturu, pauda eksperte.
Vecāku palīdzība var būt dažāda, taču galvenais, respektēt bērna darbu, atbalstīt viņa patstāvību, izturēties ar cieņu un sapratni pret bērna problēmām, darīt visu, lai pozitīvi atbalstītu bērnu. Un pilnīgi noteikti atbildība par mācību procesu ir jāuztic bērnam.
“Kā tu pats darīsi, tā arī būs. Kā tajā pasakā: iesi pa labi, – zaudēsi zirgu; iesi pa kreisi – zaudēsi naudu, utt.
Noteikti atbildība ir jāatstāj paša bērna ziņā – ja negribi mācīties – tava izvēle, tikai rēķinies ar sekām,” bilda psiholoģe.
Viņa norādīja, ka attiecībā uz emocionālajām reakcijām uz neveiksmēm – kliegšanu, bāršanos,–tā parasti ir paša vecāka reakcija uz savu nespēju tikt galā ar situāciju. Labi, ka ir pieejama psiholoģiskā palīdzība pa telefonu kā bērniem, tā arī vecākiem.
“Mēs esam daudz spēcīgāki, nekā domājām. Mums katram ir lielas iekšējās rezerves, tikai jāsāk tās pielietot. Un krīzes situācija ir lieliska iespēja tam,” rezumēja Veitnere.
Kļūdīties ir normāli, tā mēs mācāmies
Savukārt psihologs Ansis Jurģis Stabingis minēja, ka vecāku pienākums fundamentāli ir bērniem iemācīt darba drošības pamatus — apiešanos ar asiem priekšmetiem, uguni, elektrību un tamlīdzīgām bīstamām lietām. Tas tiek darīts pamazām — pieskatot un mācot, piemēram, kā aizdedzināt sērkociņu, sagriezt gurķi vai noregulēt pietiekoši karstu ūdeni krānā.
“Pamazām šie uzdevumi ir jāpadara sarežģītāki, attīstot bērna patstāvību. Mācoties ir būtiski saprast, ka ļoti nozīmīga mācību daļa ir vingrināšanās — atkārtošana — ir normāli nezināt, nemācēt, mēģināt izdarīt, kļūdīties, mēģināt vēlreiz un vēlreiz.
Ja par pirmo kļūdu bērns tiek sarāts un nosodīts, tad viņš iemācīsies mazāk un turpmākās mācības būs grūtākas, un var pat izveidoties bailes no jaunā, no mēģināšanas, no kļūdām.
Kļūdīties ir normāli. Mācības notiek mēģinot, kļūdoties, mēģinot vēlreiz, kamēr izdodas,” pastāstīja psihologs.
Pēc Stabinga paustā, ja bērns visu laiku tiek pārāk pasargāts no bīstamiem priekšmetiem un situācijām, kas mūsdienās ir ļoti bieži sastopamas, tad rezultātā viņš kļūst bezpalīdzīgs un atkarīgs no citiem, negatavs dzīves situācijām, kurās pašam jātiek galā. Var censties nodrošināt traumu drošu vidi, un zināmā mērā, protams, to var izdarīt, bet būtiskāk ir iemācīt bērnam izvērtēt riskus un ievērot piesardzību.
“Savukārt psiholoģisko aspektu pašreizējā situācijā ir ļoti daudz, bet būtiskā ir cilvēka spēja tikt galā pašam ar sevi — ar savām domām, jūtām, emocijām. Tas ir svarīgākais gan pieaugušo, gan vecāku un bērnu attiecībās. Šeit ir jāsaprot, ka ir ārējā situācija (vīruss, karantīna, izmaiņas skolā/darbā, naudas situācija), un ir iekšējā situācija — mūsu domas, attieksme, jūtas, emocijas, reakcijas.
Ārējo pasauli mēs faktiski nespējam ietekmēt, savukārt iekšējo — tā ir 100% mūsu atbildība. Līdz ar to, lai kas notiktu ārpusē, ir būtiski iekšpusē saglabāt mieru, rāmu noskaņu, pozitīvu noskaņojumu,” akcentēja psihologs, piebilstot – ja nav šīs spējas, tad mēs ”noraujamies” uz apkārtējiem, tostarp kolēģiem, kaimiņiem, tuviniekiem.
Īpašības, kas palīdz attīstīt un kopt iekšējo pasauli ir piedošana, pieņemšana, atlaišana.
Mums ir jāmācās neņemt lietas un notikumus personiski, jāapjauš un jāsaprot, ka mēs visi šeit esam kopā un ka attiecības ir svarīgākas par ārpusē notiekošo, teica speciālists.
Protams, šo visu īstenot “uz sitienu” var būt ļoti grūti. Bet būtiska ir vingrināšanās — mēģināšana izdarīt (piedot, atlaist, pieņemt), un, lai arī tas varbūt uzreiz nesanāk, mēģināt vēl un vēl un vēlreiz. Tā ir prakses lieta. Ar laiku izdosies aizvien labāk — pie nosacījuma, ja mēģināsim un nepadosimies, pārliecināts ir Stabingis.
