“Attaisa, nomet, bet tur ir mans darbs, rokas un sirds” – vecmāmiņu pārdomas par jaunās paaudzes Ziemassvētku paradumiem 0
Svētku laiks ir ne tikai prieki un dāvanas, tas ir arī brīdis, kad aizdomāties par vērtībām un domās tās pārcilāt. LA.LV uzmanību piesaistīja Vinetas ieraksts soctīklos. Tas liek domāt un aizdomāties. Dalāmies arī ar jums šajā stāstā.
Sieviete norāda, ka viņa īsti nevar saprast šo laiku, brīžiem esot sajūta, ka gribas no tā visa noslēpties. Bet prātā iespiedušās divas konkrētas epizodes.
“Sarunājas vecāka gada gājuma cilvēki, un sarunu tēma visiem viena – dāvanas un Ziemassvētki. Atbrauks bērni, mazbērni, būsim kopā visi, labi, ja pie vakariņu galda, bet šie jau neēd manu cienastu. Kas tas? Zirņi ar speķa mērci? Tas nav ēdams. Pīrāgi un plātsmaize? Negribu, negaršo.
Nu tad lai ņem līdzi un ēd to, kas, viņuprāt, ir “īsts ēdiens”, jo man jau tā ir uz veikalu jāiet kā uz muzeju – skatīt ar acīm, rokām neaiztikt! Dāvanas, kādas dāvanas!? Man viņu ir deviņi to mazbērnu un mazmazbērnu, bet man ir rēķini, zāles, maizītei vajag, viņiem jau visa kā gana. Zeķes un rūķi un ne jau saldumi tur, bet… eh, labāk nepieminēt un nezināt.
Bet pie manis, lai katram kas tiktu, katrs nāk ar savu dāvaniņu budžetā par 5 eiro. Un tad domā – pirkt vai radīt pašam. Es tad adu kādu zeķu pāri, cimdus, šalli – kā kuro gadu, bet viņiem jau prieka nav. Attaisa, nomet, bet tur ir mans darbs, rokas un sirds. Un nenovērtē. Kožot un ātri plīstot, veikalā esot labāk. Kāpēc tas ir jādzird? Raudāt gribas, ka nenovērtē.
Un tad vēl.. Gribas teikt, lai atstāj to telefonu somā, neskatās tajā “TikTokā”, bet parunā ar mani, savu mammu, vecmammu, bet viņi jau neprot, iedomājies, viens otram viņi ziņas sūta, atrodoties vienā mājā, vienā istabā, pat pie galda un tualetē bez telefona neiztiek, nu nekur.
Otra saruna…
…un tās dāvanas – kā nu kuro gadu, ir kāda avīze, kāds žurnāls, kāds koncerts tepat kultūras namā, tad vēl viena krūzīte klāt pie tām 60 jau esošajām, vannas bumba, no kurām kasies kā kašķi dabūjusi. Tad tie modernie aparāti, kas slinkajiem domāti – ieber, saliec un gaidi, kad atskanēs pīkstiens, pie galda sauks. Tik tas elektrības skaitītājs griežas kā traks, tad apmaksā ar’ to rēķinu, ja gribi, lai dzīvoju laikam līdzi.
Es saku – man vajag NEKO, tikai esiet jūs paši – ar kādu kopīgu spēli, atmiņām, kopējiem smiekliem un asarām.
Lūk tā, tādās domās šobrīd ir mūsu “vecie” un ne tikai viņi – norūpējušies, satraukti. Es gribu aicināt: izglābsim viens otru Ziemassvētkos, lai šis ir tas laiks, īstais!
Padomā, varbūt pie kāda vajag aizbraukt, piezvanīt, nevis uzdāvināt pašu dārgāko dāvanu. Uzdāviniet savu laiku!”
