Atsvešinātie varoņi. Eduards Dorofejevs recenzē izstādi “Mīla un dzīve. Biruta Baumane” 0
Eduards Dorofejevs, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Baltajā zālē 2. stāva kreisajā spārnā no 16. septembra līdz 8. janvārim apskatāma izstāde “Mīla un dzīve. Biruta Baumane”
Gleznotāja Biruta Baumane pieder tai pirmajai pēckara mākslinieku paaudzei, kas 20. gs. 50. gadu beigās strauji un neatgriezeniski transformēja latviešu mākslu. No formālā viedokļa šie mākslinieki piesardzīgi, bet mērķtiecīgi atteicās no socreālistiskās estētikas, atskatoties uz Rietumeiropas modernismu un no jauna būvējot pēctecības tiltu ar starpkaru perioda latviešu mākslas tradīciju. Tomēr emocionālā līmenī šī jaunā glezniecība jau nesa pavisam atšķirīgu lādiņu.
Pēc Otrā pasaules kara māksla aizmirsa dīkdienīgas spēles vai ekstātisku spēka slavināšanu un kļuva robustāka, neuzticīgāka, nežēlīgāka un taisnīgāka. Iekšējais spriegums, kas radās no neatbildētajiem eksistenciālajiem jautājumiem, ne tikai atgrieza ekspresiju krāsām, zīmējumam un kompozīcijai, bet arī piešķīra tēliem filozofisku un psiholoģisku dziļumu.
Birutas Baumanes daiļrade vairāk nekā pusgadsimtu turpināja atgādināt par visām šīm mākslas kvalitātēm, vienlaikus stāstot par savu domu un pārdzīvojumu pasauli. Atceroties mākslinieci viņas simtajā jubilejas gadā, izstāde “Mīla un dzīve” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Baltajā zālē pirmo reizi pievēršas interesantai problēmai, kā stāstīt par Birutu Baumani bez pašas mākslinieces.
Patiesībā izstādes kuratorei Ilzei Putniņai šis nav gluži pirmais šāda veida uzdevums. Jau 2017. gadā pēc Birutas Baumanes aiziešanas mūžībā muzejā tika organizēta izstāde, kas sastāvēja no 26 ar testamentu muzejam novēlētām gleznām.
Tā bija pirmā Baumanes izstāde, ko iekārtoja bez mākslinieces klātbūtnes, bet vēl ar pašas gleznotājas iepriekš veikto atlasi. Šobrīd gan atlase, gan stāsta uzbūve un mantojuma interpretācija ir vienīgi kuratores rokās. Izstāde “Mīla un dzīve” ir retrospektīva izstāde, kas prezentē plašu darbu diapazonu no akadēmijas laika kompozīcijām līdz 21. gadsimta Rīgas parku ainavām.
Žanriski izstāde arī seko Birutas Baumanes principam atšķaidīt vienmuļīgu portretu un žanru ainu ritmu ar mazāku formātu kluso dabu un ainavu pastarpinājumiem. Neskaidrība sākas tur, kur paradās kuratores interpretācija. Mēģinot atrast izstādi vienojošu kamertoni, tika izvēlēts poētiskais pretstatījums starp “dzīvi” un “mīlestību” kā kaut ko nospiedošu un pacilājošu.
Šī dihotomija tika pārnesta arī ekspozīcijas struktūrā, sadalot zāli divās simetriskās daļās it kā ar dramatiskākiem sižetiem vienā pusē un dzīvespriecīgākiem otrā. Tomēr šī shēma neskar Baumanes gleznu suverēno dzīvi, un var just, kā stipras un viengabalainas personības radītie darbi pretojas mākslīgi radītam dalījumam.
Dziļā smeldze, dramatisms un melanholija, kas sadzīvo Baumanes gleznās ar spilgtām ciāna un akvamarīna krāsām, enerģisku tabasko sarkano un sievišķīgi rozā toņiem, nav iedomājami viens bez otra. Baumanes gleznās mīlestība nav iedomājama bez sāpēm, līdzīgi kā pašas mākslinieces dzīve nebija iedomājama bez glezniecības, bet glezniecība bez tiem cilvēkiem, kurus māksliniece satika savā garajā mūža ceļojumā.
Neatkarīgs, unikālais un spontāns ceļojums un ceļš kā simbols un garīgās brīvības metafora bija ļoti būtiska 60. gados ienākušajai inteliģencei. Ne velti arī izstādes sākumā mūs sagaidīs 1969. gadā tapušais Baumanes “Mākslinieku grupas portrets”. Šajā gleznā naksnīgā Pārdaugavas ielā redzami Biruta Baumane un viņas draugi – Boriss Bērziņš, Aleksandrs Stankēvičs, Vilis Ozols un Gunārs Cīlītis.
Tas ir ne tikai tuvāko draugu atveidojums un mēģinājums iemūžināt dzīves emocionāli piesātinātu brīdi (bija gandarījums par lieliem panākumiem Maskavā), bet sarūgtinājums no nepieciešamības šķirties no tiem darbiem, kurus Tretjakova galerija vēlējās nopirkt savai kolekcijai. Šis darbs vienlaikus ir paaudzes vizuālais manifests, tāpat kā nesen Nacionālajā mākslas muzejā notikušajā izstādē “Ar vērdiņu kabatā” Gunāra Cilīša glezna “Pašportrets uz tilta” (1957). It kā nekas sevišķs – pašportrets mētelī ar vējā salocītu hūti brīdī, kad mākslinieks šķērso Daugavas tiltu, zem kura iet ledus. Ūdens stihijai tāpat kā cilvēka garīgai brīvībai nav mērķa, bet tas ir ne ar ko nesalīdzināms spēks. Šo spēku Biruta Baumane meklēja arī savu gleznu personāžos vai, pareizāk teikt, varoņos. Varonis tā ir būtiskā kultūras kategorija 20. gadsimtā, kas gandrīz pilnībā izzudusi mūsdienās. Kultūra vairs nepiedāvā varoni kā morālo un garīgo vērtību skalu. Varbūt kultūra palikusi pārāk sadrumstalota, bet varbūt jaunajos apstākļos ir pieprasījums pēc citiem dzīves paraugiem?
Jebkurā gadījumā mūsdienās man ļoti grūti iedomāties, ka varētu rasties spriedzes ziņā Baumanes daiļradei līdzvērtīgi darbi. Teātra aktieru un aktrišu traģiskais šarms, klaunu skumjās acis, zvejnieku skarbais viedums un bezgalīga vientulība, ko izstaro Birutas Baumanes pašportreti – tas viss neizraisa sentimentālu spīdumu acīs, tas viss nav uz pārdošanu, bet tas ir mākslinieces atrastais cilvēka ideāls, kas stoiciski pieņem dzīves drāmu, saglabājot ticību brīva gara spēkam.
Ar laiku šie varoņi atsvešinās no mums. Konteksti un pagātnes reālijas pakāpeniski zaudē formu. Baumanes krāsainās gleznas, kas nesaraujami saistītas ar viņas dzīvi, saglabā spožumu, bet saturiski pārvēršas par vēsturi ar neizbēgamu tendenci no mums strauji attālināties. Baumanes mīla un dzīve nu jau pārvērtusies par mūsu sacerēto stāstu.
