“Atsvabināties no svešas varas vēl nenozīmē automātisku brīvību.” Ko mums nozīmē brīvība? 9
Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas trīsdesmitajā gadadienā uzrunājām sabiedrībā pazīstamas un sevi dažādās jomās apliecinājušas personības, lai vaicātu viņiem – ko jums nozīmē Latvijas neatkarība, brīvība un atbildība?
“Brīvība jāceļ augstā godā”
VELTA ČEBOTARENOKA, 4. maija deklarācijas kluba prezidente
Mūsu, 1990. gada 4. maijā par neatkarību nobalsojušo Augstākās Padomes deputātu, vidū – nu jau no 138 esam vairs palikuši 106 – bieži raisās diskusija: mūsu moto ir brīvība vai neatkarība? Kaut katram no tiem ir savs saturs, mēs šos filozofiskos jēdzienus saistām kopā.
Jo cilvēka brīvība nevar būt bez neatkarīgas valsts un neatkarīgai valstij nebūs jēgas un satura bez cilvēku brīvības.
Mēs, kā elles ratam cauri gājušie, saprotam, ka toreiz, cīnoties par Latvijas valsti gan Tautas frontes rindās, gan uzstājoties dažādos mītiņos, kā galveno vienmēr uzsvērām domu par vārda, domas, izteikumu, cilvēcisko, personas brīvību, aptverot šo kopumu vienā lielā brīvības jēdzienā.
Ne velti mūsu valsts galvenais simbols, kur arvien 18. novembrī un 4. maijā ejam noliekt galvu un nolikt ziedus, ir Brīvības piemineklis.
Brīvība mūsu sirdīs bija dzīva jau ilgi pirms izšķirošā balsojuma 1990. gada 4. maijā. Ja katrs no mums pirms tam sevī nebūtu lolojis sapratni par vārda, domas un izteiksmes brīvību un alkas pēc to atgūšanas Latvijā, tad neatkarīgas valsts atjaunošana vispār nebūtu iespējama.
Jo tikai cilvēki, kas saprata, ka PSRS šāda brīvība nav iespējama un nepastāv, tikai tie varēja tālāk veidot organizāciju un kļūt par deputātiem, un nobalsot par Latvijas neatkarības atjaunošanu.
Bet brīvību nevajag novazāt, pazemot, valkāt negodīgi, kādu cilvēku pazemojot, uzskatot – ja reiz ir vārda brīvība, tad drīkstu runāt visu.
Sociālajos tīklos un dažos drukātos medijos man bieži ir sāpīgi lasīt aizskarošus tekstus par sabiedrībā tiešām godātiem un cienītiem cilvēkiem.
Tā, aplami izmantojot vārda brīvību, tiek darītas pretvalstiskas lietas, noniecinot cilvēkus, parādības un situācijas, kas patiesībā ir pelnījušas godu, cieņu vai vismaz sapratni.
Katrai vārda brīvībai jābalstās iekšējā disciplinētībā, sapratnē.
Jo, kā nedrīkst zaimot Brīvības pieminekli, tā nedrīkst zaimot arī brīvības jēdzienu. Un man ir skumji, ka, trīsdesmit gadus dzīvojot demokrātiskā, brīvā, skaistā Latvijā, daudzi, kam tā devusi patvērumu un kas nu jau mūsu zemē izauguši, nezina, ko prasīja neatkarības atjaunošana – sāpes, bailes, asaras, prieku.
Man liekas nepieņemami, ka var atļauties negatīvi runāt par mūsu Valsts prezidentu, kritizēt valdību šajā grūtajā pandēmijas laikā.
Sāpina, ka tagad bieži vien kritizē tā laika ievērojamus cilvēkus, augstākās amatpersonas, kaut vai, piemēram, manu kolēģi Anatoliju Gorbunovu.
Jēdziens “brīvība”, cik vien iespējams, jāceļ augstā godā. Tas jāaizstāv visiem kopā un palēnām jāizmēž no sabiedrības tie, kuri līdz šai dienai nav sapratuši, ka augstāka jēdziena par brīvību cilvēka tiesību izpratnē nav.
Tāpat kā nav augstāka jēdziena par neatkarību valstiskā nozīmē.
“Esi viens no savējiem”
JĀNIS BLŪMS, Latvijas basketbola izlases kapteinis
Lai arī kur pasaulē, pārstāvot savu brīvu valsti, nāc ar savu identitāti, tu esi viens no savējiem un savējie ir ar tevi. Tās ir pavisam citas sajūtas, nekā spēlējot no kāda liela, amorfa veidojuma, kā, piemēram, bija “pē-es-er-es”.
Man kā izlases kapteinim, kas vairāk nekā divdesmit sezonas nospēlējis profesionāli, vienmēr svarīgākā komanda bijusi Latvijas izlase.
Arī spēlējot klubos Spānijā vai Itālijā, sirdī man vienmēr bijusi Latvija, gribējies braukt un spēlēt par Latviju, izbaudīt to neaprakstāmo sajūtu, kad pēc uzvaras pret Lietuvu vai Spāniju paceļas Latvijas karogs un atskan Baumaņu Kārļa lūgsna “Dievs, svētī Latviju”.
Skrien skudriņas pār muguru un asaras acīs. Basketbolistam pārstāvēt savu valsti ar skatītājiem pilnās “Arēnas Rīga” tribīnēs ir tas pats, kas aktierim dabūt “Oskaru”.
Tāpēc esi treniņos svīdis un darījis visu, lai tādu mirkli piedzīvotu. Lai cik kontraktus būtu noslēdzis un cik naudas nopelnījis, to nevar salīdzināt ar brīdi, ko izbaudi, esot savās mājās un spēlējot par Latviju saviem skatītājiem un savai ģimenei.
Ik pa laikam noskatos Aigara Graubas filmu “Sapņu komanda 1935” par Latvijas basketbola izlasi un tās vadītāju Valdemāru Baumani, kura izcīnīja Eiropas čempionu titulu. Būšu to jau redzējis reizes desmit.
Kādā brīvā dienā Eiropas čempionātā filmu skatījāmies kopā visa Latvijas izlase. Lai atsvaidzinātu tās sajūtas, kāpēc mēs te esam.
“Kā dievība pielūdzama”
RAIMONDS ĶIRĶIS, dzejnieks, nominēts Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā “Spilgtākā debija”
Lai vai kā es gribētu definēt brīvību, skaidrs ir vienīgi fakts, ka tās vēl nav. Tikai plānprātīgais ir spējīgs neliekuļoti apgalvot, ka viņš, lūk, ir iemantojis brīvību – pilnīgu un visaptverošu.
Cilvēks kaut tīri bioloģiski ir nejaušības, nedrošības un neparedzamības varā.
Varam minēt arī citus raksturlielumus, kas liedz apgalvot, ka brīvība ir visaptveroša, – sociālais un ekonomiskais stāvoklis, politisko interešu pārstāvniecība, ģeogrāfiskais novietojums –, un visos gadījumos redzēsim, ka brīvība visus neapgaro vienlīdz cieši.
Tāpat kā laime ir ilgstoša dzīves norise, tā ir apstāklis, to kopums un summa, arī brīvība ir nepārtrauktu pūliņu rezultāts, nevis afekts.
Brīvība nav arī gluži iegūstama, tā ir piesaucama, pieminama un tikpat kā dievība pielūdzama.
Tā noris visapkārt, ir iespējama, bet ne iegrožojama. Līdz ar to brīvība vispirms pieder valodai, iekļaujas tās robežās, tās lietojumā un turpinās tiktāl, cik to nosauc vārdā. Tā parādās tur, kur par to runā, un tas ir augstākais brīvības apliecinājums.
Manu vecāku un vecvecāku paaudzei brīvība savulaik bija skaidra – tās nav, vairākus gadu desmitus nav bijis, tā ir jānoklusē, kazi jānoglabā bēniņos vai kur nu kurš tai ierādīja vietu.
Bet tad samērā īsā laikā tā kļuva, piepildījās un tapa ar milzīgu spēku, kas neatstāja rezerves. Tās dabai tukšums nudien bija neciešams. Tikmēr šobrīd, trīsdesmit gadus vēlāk, pūrs ir izsmelts, atmiņas par brīvību vairs nav manas atmiņas, un tās nav man uztiepjamas un ar karoti mutē liekamas.
Ir pārsteidzoši viegli ticēt brīvībai, kas piederējusi vai varbūt arvien pieder citam. Tomēr manam vārdam tur nav vietas: par brīvu nepiedzimst, par brīvu kļūst.
“Esi pats savas laimes kalējs”
KĀRLIS DREIMANIS, zinātņu doktors augstas enerģijas daļiņu fizikā
Brīvības jēdziens man vispirms saistās ar domas un gara brīvību sevī. Drīksti izlemt, kādu ceļu iet, kādas lietas darīt, kādu karjeru izvēlēties, kādas kļūdas pieļaut un kā tās labot.
Esi pats savas laimes kalējs. Taču atsvabināties no svešas varas vēl nenozīmē automātisku brīvību valsts pavalstniekiem.
Brīvība izpaužas valsts un tās pilsoņu attiecībās. Latvijai paveicies neiet, piemēram, Turkmenistānas ceļu, bet kļūt par atvērtu, demokrātisku valsti.
Un, lai arī mūsu sabiedrībā ļoti daudz kas pieklibo, it īpaši skatoties uz rietumvalstīm, tomēr var just, ka sabiedrība arvien vairāk saprot un pieņem cilvēku dažādību.
Tas var būt saistīts kā ar karjeru, tā seksuālo orientāciju un gaumi, piemēram, blondu matu vietā izvēlēties sarkanus.
Mēs varam dzīvot atvērtā sabiedrībā, kas ļauj saviem līdzcilvēkiem darīt to, ko viņi vēlas, kamēr tas, protams, nekādi neietekmē citu cilvēku labsajūtu.
Kaut arī ikdienā, daudz strādājot ārzemēs, nākas runāt angliski, fakts, ka drīkstu brīvi runāt man dārgajā un tuvajā dzimtajā latviešu valodā, kas laikā pirms manas nākšanas pasaulē 1989. gadā nebija iespējams, man daudz ko nozīmē.
Tāpat kā tas, ka varu ārzemēs atbalstīt savu hokeja komandu un savu basketbola komandu, un savus riteņbraucējus…
“Kopības apziņas prieks”
KRISTA BURĀNE, teātra un kino režisore
Man brīvība nozīmē māku un mākslu būt pieaugušam cilvēkam. Apzināti izdarīt izvēles, saprast, kādas ir to sekas, un īstenot, ko vēlos.
Brīvība ir radīšanas darbs. Darāms visu laiku. Tā ir neērts process.
Tieši process, nevis stāvoklis, jo prasa sevis pārvarēšanu, saņemšanos, šaubīšanos, riskēšanu. Tā ved nezināmajā, neizpētītajā, pieprasa nemitīgu mācīšanos un vienlaicīgi arī sava spēka, zināšanu un varēšanas apziņu.
Brīvība ir cieši saistīta ar uzticēšanos, cieņu un atbildību – bez to klātbūtnes nebūtu iespējams atrast drosmi, kas nepieciešama, lai godīgi sekotu savām izvēlēm. Un, lai saprastu, ka brīvība ir sociāls process.
Tikai tad, ja brīvību praktizē lielākā sabiedrības daļa, tā spēj pilnasinīgi notikt arī individuālā līmenī. Nevis kā spītīga cīņa pret kaut ko, bet kā dzīvošanas, radīšanas, kopā būšanas prieks. Kopības apziņas prieks.
Jā, tieši to man nozīmē brīvība – iespēju kopā ar domubiedriem praktizēt cilvēka tiesības un pienākumus.
Ja vajadzīgs, arī aizstāvēt tos. Jo, iestājoties par visu cilvēku vienlīdzīgām tiesībām un pienākumiem, mēs aizstāvam brīvas valsts robežas un līdz ar tām – savas brīvības iespējamību. Savu cilvēcisko iespējamību.
Jo brīvība ir darbs, kuru darot mēs topam par cilvēkiem. Un ir labi, ka mēs dzīvojam valstī, kurā to var darīt, nebaidoties par savu dzīvību un fizisko drošību.
Publikācija tapusi projektā “Pie nācijas šūpuļa. 1920.–1990.”
Projekts tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latvijai – 100” atbalstu.
