Atstātie 0
Vecāki – ārzemēs, bērni – pie vecvecākiem vai tantēm un onkuļiem tepat Latvijā, bet vai tas ir risinājums? Visbiežāk tieši bez vecākiem palikušie nonāk sociālo pedagogu uzmanības lokā, jo viņiem rodas nopietni uzvedības traucējumi.
Piederības izjūta
– Bērni reaģē divējādi – ar uzvedības traucējumiem un veselības izmaiņām, – skaidro ģimenes psihoterapeite Gunta Jakovela. – Ja bērns nonācis pie sociālā pedagoga, visticamāk, runa par uzvedības traucējumiem. Bērns jūtas nevajadzīgs un nesaprot, kāpēc vecāki, stipri un veseli, viņu atstājuši. Tētis un mamma pa tālruni bieži stāsta, cik ļoti ilgojas pēc savām atvasītēm, ka vēlētos ātrāk satikt, bet dzīvē notiek pavisam kas cits. Jo mazāks bērns, jo viņam šo pretrunu saprast grūtāk.
Līdzīgi jūtas arī darbaholiķu bērni, kuru vecāki maz velta uzmanību savai atvasei. Mamma varbūt saka: “Man jāiet uz darbu, jo mums vajag naudiņu…” Bērns to izjūt pavisam citādāk – kāpēc gan viņam jāsaprot vecāki, ja viņi nesaprot to, ko viņam vajag?
Piederība vecākiem un ģimenei ir viena no būtiskākajām bērna pamatvajadzībām. Ja tā apmierināta, mazulis var veselīgi augt un attīstīties, turklāt arī savā uzvedībā ir daudz mierīgāks. Bērns var piederēt pasaulei tikai tad, ja vispirms pieder mammai, tētim, savai ģimenei, ja viņam ir skaidra apjausma par to, kas es esmu un no kurienes nāku. Ja tā visa nav, mazais jūtas tā, it kā būtu nonācis bērnunamā.
Tiem, kam aizbraucis viens no vecākiem, situācija ir līdzīga kā šķirtajās ģimenēs. Tāpēc, ja vien tas iespējams, bērnam tomēr vajadzētu augt pie vecākiem, lai cik grūti arī būtu uzreiz pēc pārcelšanās uz citu valsti.
Bērns redz, ka kaimiņu Jānītim vai Pēterītim tētis strādā tepat Latvijā, un mazajam ir ļoti grūti saprast, kāpēc viņa vecāki nevar tāpat. Tas viss prasa nopietnu izskaidrošanu. Jo mazāks bērns, jo grūtāk viņam to izprast.
Taču arī pusaudžiem nav viegli. Ja par mazākajiem vairāk vai mazāk tomēr kāds gādā, pusaudžus pieaugušie reizēm mēdz uzskatīt par gana lieliem, lai paši par visu parūpētos.
Tā bērns vienā dienā pazaudē gan tuvo cilvēku, gan drošā pleca izjūtu: ka būs kāds, kas vajadzības gadījumā palīdzēs mācībās, atnāks līdzi pie ārsta utt. Reizēm no šiem pusaudžiem gaida visu – kā no pieauguša cilvēka. Ja tā nav bērna paša izvēle, viņam to ļoti grūti pieņemt. Kaut ko tādu var cerēt no jaunieša, kurš jau sasniedzis pilngadību. Tāpēc nav brīnums, ja pavisam drīz sākas izaicinoša uzvedība.
Dāvanas un nauda
Bieži vien vecāki savu prombūtni cenšas kaut kā kompensēt, piemēram, ar dāvanām. Šeit vietā jautājums: kā veidojas attiecības? Visbiežāk tās ir materiālas – bērns priecājas par jauno apģērbu un rotaļlietām, bet viņam joprojām pietrūkst cilvēciskā kontakta, tēta vai mammas patiesas iepazīšanas. Ikvienam bērnam ļoti svarīgi ir abi vecāki. Ja kādā brīdī viens viņu nesaprot, var meklēt palīdzību pie otra.
Tāpēc vissvarīgākais, par ko tētim un mammai vajadzētu domāt – kā nodrošināt ar bērnu fizisku un emocionālu saskarsmi. Var jau runāt par to, ka tagad varēs dēlam vai meitai vairāk nopirkt, bet ar dāvanām nevar aizstāt emocionālo tuvību. Tāpat bērnam vajadzētu zināt, kā nauda tiek pelnīta, ka mamma un tētis pēc darba ir noguruši. Ideāli, ja bērns var paciemoties vecāku darbavietā.
Būtiskākais naudas lietās – lai bērni redz, ka tā ir jānopelna. Ne mazāk svarīgi ir informēt, kā to dala tērējot. Tēvam un mātei ir jāspēj vajadzīgajā brīdī pateikt nē arī tad, ja viņi bērna kāroto lietu var atļauties. To nereti ļoti grūti izdarīt vecākiem, kuri par savu prombūtni jūtas vainīgi. Taču mazajam būtiski ir iemācīt izpratni par jautājumu: vai man to vajag? Ja par to nerunā, vēlāk pieaugušo dzīvē var nākties piedzīvot daudz nepatīkamu vilšanos. Vecākiem nevajadzētu justies sliktiem tikai tāpēc, ka viņi savam bērnam kaut ko nepērk vai nevar atļauties.
Paralēli materiālām lietām vēl ir citas vērtības, taču, strādājot ārzemēs, tām parasti pietrūkst laika… Tiesa, bērns no šīs pieredzes var mācīties, klusībā apņemoties kādreiz pavadīt vairāk laika kopā ar saviem bērniem, bet tas gan nav labākais pasaules izzināšanas veids.
Fiziskā kontakta trūkumu var kompensēt ar dažādiem maziem, taču nozīmīgiem rituāliem. Kaut vai īsziņa telefonā: “Labrīt! Lai Tev šodien jauka diena!” vai “Ar labu nakti, mīļais!” Svarīgi, lai būtu noteikts laiks, kad bērns zina, ka varēs parunāties ar mammu un tēti, kuriem viņš joprojām ir pats svarīgākais dzīvē.
Ne velti arī tad, ja bērni dzīvo kopā ar vecākiem, viņi ik pa laikam mēdz pajautāt: “Mammīt, vai tu mani mīli?” Šis jautājums viņiem ir ļoti būtisks. Tāpēc vecākiem noteikti vajadzētu paust savas jūtas un mīlestību, reizē paskaidrojot, kāpēc un cik ilgi vēl vajadzēs dzīvot šķirti.
Vecāku vietā – vecmāmiņa
Ja bērns aug ar vecvecākiem, viņi netiešā veidā kļūst par tā vecākiem, kam jāveic arī visas šīs funkcijas. Vispirms – jāapmierina bērna emocionālās un fiziskās vajadzības. Tas vecvecākiem ir papildu slogs, jo šī nav brīvprātīga izvēle – viņi savus bērnus taču ir jau izaudzinājuši! Turklāt vecvecākiem ir divtik grūti, jo jāpārdzīvo atšķirtība no pašu bērna un vēl jāredz, kā cieš mazbērns. Vecvecākiem šādos gadījumos rodas daudz jautājumu, jo viņu bērni, iespējams, bija citādāki.
Ja bērns ir mazāks par trim gadiem, viņš noteikti jutīsies tā, it kā būtu uz visiem laikiem atstāts. Bērns vēl nespēj saprast, ka vecākus ieraudzīs varbūt jau pēc diviem, trim mēnešiem. Šajā vecumā ir ļoti būtiski, ka dienas beigās mamma atgriežas. Kad viņa atvasi izņem no dārziņa, bērns pamazām nomierinās, jo zina, ka mamma nekur nav pazudusi. Lielāks bērns jau spēj saprast nedēļas vai divu nedēļu intervālu. Ar tādu var pat kalendārā svītrot datumus – līdz laimīgajai dienai, kad paredzēta mammas vai tēta atbraukšana.
Taču, ja vecāki ir ārzemēs, bieži vien šā atskaites punkta nav, tāpēc bērni kļūst trauksmaini. Vecāki varbūt saka: nākamreiz ņemšu tevi līdzi, bet nav pat zināms, kad tā nākamā reize būs! Iespējams, atbrauc, tomēr nepaņem. Ir kādi apstākļi, kuru dēļ tas nav iespējams. Tad seko jauni solījumi un jaunas vilšanās, līdz bērns vairs netic, ka reiz būs citādāk.
Drošības izjūtu bērns var iemantot tikai tad, ja ar vecākiem pastāv nepārtraukts emocionālais kontakts, ja attiecībās ir skaidrība un zināmi rituāli. Jo mazāks ir bērns, jo mazākam vajadzētu būt atšķirtības laikam. Vistraumējošākie ir nepildītie solījumi, kas liek secināt, ka runas ne vienmēr sakrīt ar darbiem. Bērns vairs netic un izjūt dusmas, kuras viņš nevar paust pret īsto cēloni, tāpēc paliek nevaldāms.
Cilvēks savā mūžā periodiski piedzīvo dažādas emocijas – tāpat, kā ir saulainas un apmākušās dienas. Bet ja nu visu laiku svilinās saule vai nepārtraukti līs? Ilgstošs stress agri vai vēlu ietekmē bērna nervu sistēmu. Viņš vairs nespēj koncentrēties, nevar izpausties tā, kā to darītu labvēlīgā vidē.
Šādi bērni bieži vien ir emocionālāki par citiem. Taču tas vēl nav sliktākais. Emocionālākos vienmēr pamana. Daudz ļaunāk, ja bērns visu patur sevī, kļūst depresīvs un pat sāk domāt par pašnāvību…
Kā šādā situācijā rīkoties? Ja problēmas cēlonis ir ilgas pēc vecākiem, jāsaprot, ka nekādi pasaules labumi bērnam nespēj aizstāt mammu un tēti. Bērns nav lieta, kuru var tā vienkārši ņemt un kaut kur atstāt. Šādā situācijā nekādā gadījumā nevajadzētu apelēt pie bērna uzvedības: sak’, tu tā uzvedies, tāpēc arī mamma nebrauc. Bērns saņemsies, bet nekas jau tāpēc nemainīsies, un viņš piedzīvos tikai kārtējo vilšanos.
Būt kopā
Bērns šādā situācijā ir ķīlnieks, tāpēc viņam vairāk par visu tuvumā nepieciešams cilvēks, kurš saprot un uzklausa. Ja šāda saskaņa neizveidojas, aizbildnis ar bērnu var meklēt palīdzību tuvākajā krīzes centrā vai pie psihologa.
Labs palīgs vientulības kliedēšanā var būt iesaistīšanās dažādos pulciņos. Taču arī tie, protams, nevar aizstāt piederību ģimenei un nevar aizvietot vajadzību pēc vecākiem. Zināmos brīžos bērnu var mākt pārdomas: es jau dziedu, peldu, esmu pirmais dejošanā, bet joprojām neesmu vajadzīgs savam tētim un mammai. Viņi taču nav atnākuši ne uz vienu manu koncertu, sacensībām, toties citiem abi vecāki vienmēr ir blakus…
Šādā situācijā grūti sagaidīt atvases sapratni. Risinājums var būt vienīgi atgriešanās vai bērna paņemšana pie sevis uz dzīvi ārzemēs. Promesošie bieži vien grib maksimāli sakārtot savu dzīvi un tikai tad ir gatavi saukt bērnus pie sevis. Taču mazajiem daudz svarīgāka par mīkstāku vai cietāku gultiņu ir iespēja atkal būt kopā ar saviem vecākiem.
