Karostas grāmatā bērni meklē katedrāli. Un vienlaikus arī tēvus, miglā pazudušos. Vīrieši. Kāda viņiem ir nozīme tavā dzīves telpā? 6
Manuprāt, pati lielākā jauda un dāvana ir mīlestība. Grieķim tās ir piecas, mums viss vienā putrā. Vīrieša un sievietes mīlestība ir ārkārtīgi svarīga. Bet 21. gadsimtā pēc visiem kariem un padomju laikiem – te nu mēs esam – gudrās, stiprās, visu varošās un vientuļās. Ļoti to negribas. Bet diemžēl tas tā ir. Vīriešu deficīts. Grūti ir mīlēt bez objekta. Vai tad, ja objekts ir tālu. Nav skumjāka skata par to, ka paaudžu paaudzēs mājās ir tikai sievietes – vecmāmiņa, māte, meita, mazmeita – četrās paaudzēs. Vīrieši – vai nu karā krituši, vai nodzērušies, vai pazuduši. Bet vīrietim ir jābūt. Kaut vai kā bākai. Tālumā. Man diemžēl tāds periods – Augustes tētis ir lielā tālumā. Mans vīrs, ar ko vēl neesmu izšķīrusies. Tas ir šo laiku traģisms. Tāpēc rakstīju “Mājās pārnāca basa” – tur vīrs skrietin skrēja, lai varētu būt kopā ar ģimeni lopu vagonā. Bet te skrietin skrien uz citu pusi. It kā jau tādēļ, lai varētu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Un arī ģimene lai tā varētu. Bet tu iepinies tajā visā un tad aizej uz templi, ko sauc par lielveikalu, un tev ir saistības, līzings, līdz pats cilvēks pazūd, pazūd viss. Bet laiks iet.
Man dzimtā vectētiņš ir vienīgā figūra. Tēvs ar mammu nav dzīvojis kopā. Mājās nekad nav bijis vīrieša. Skatos uz vīrieti kā uz meža zvēru. Ļoti gribas pārraut to apburto loku, lai meitenēm nav kā man. Cik ļoti es sevi noniecināju, jutos visiem parādā. Tāpēc, ka man ģimenē nebija vīrieša. Meitene nedrīkst augt bez tēva. Nedrīkst. Izbaudīju to uz savas ādas. Jo tad tu akli pieķeries, ej uz atkarīgām attiecībām. Tagad man baznīca māca: ej pie Svētā Vakarēdiena, lai tev ir taisna mugura! Ja Dievs tik ļoti pasauli mīl, ka nāk pie manis, kā es pati sevi varu nemīlēt un necienīt?
Jā, šis man ir sāpīgs jautājums. Visu ko es varu, bet vīru sev dabūt es nevaru. Man diemžēl nav stāsta ar laimīgām beigām.
Kaut gan – beigas vēl nav pienākušas. Pagaidām ar daudzpunktēm sarunājamies.
Bibliogrāfija:
“Adata” (romāns). Rīga: AGB, 2005.
“Tranšejas dievi rok” (dzeja). Rīga: AGB, 2005.
“Betona svētnīcas” (dzeja). Rīga: “Neputns “, 2008.
“Sirds pasaka” (pasakas). Rīga: autorizdevums, 2009.
“Zemnīcas bērni” (proza). Rīga: autorizdevums, 2010.
“Ceļojums uz mēnesi: Visbija – Ventspils – Visbija” (dokumentālā proza, dzeja). Rīga: “Literatūras kombains”, 2011.
“Dzimtenīte” (romāns). Rīga: Literatūras kombains, 2012.
“Ziemeļu tirgus” (dzeja). Rīga: Literatūras kombains, 2013.
“Virsnieku sievas” (vēsturisks romāns). Rīga: Dienas grāmata, 2017.
“Kurš no mums lidos?” (lieliem un maziem bērniem). Rīga: Dienas grāmata, 2017.
“Mājās pārnāca basa” (stāsti). Rīga: Latvijas Mediji, 2018.
Saņēmusi Ojāra Vācieša prēmiju, Annas Dagdas balvu, Egona Līva piemiņas balvu, Ventspils un Ventspils Rakstnieku mājas balvu “Sudraba tintnīca”, Indriķa Zeberiņa prēmiju, Autortiesību bezgalības balvu par dziesmu “Ja tu man esi” no rokoperas “Adata” un par grāmatu “Zemnīcas bērni”, kā arī Latviešu Literatūras gada balvu par grāmatu bērniem “Kurš no mums lidos?”, kam pati ir arī ilustratore.
