Tu gribēji būt māksliniece. Kā krāsas pārvērtās burtos? 6
Es ļoti ietiepīgi gribēju būt gleznotāja. No sešiem gadiņiem mākslas skola, līdz pat tiem trakajiem gadiem. Tad “lietišķajos” septiņi gadi. Un tad vienā brīdi sapratu, tā joka pēc: o, man dzīvē viss kas ir bijis, ja mani ieliktu cietumā, es varētu sēdēt un rakstīt grāmatu. Un tad notika tā, ka es strādāju celtniecībā, piepelnījos. Piekrāsoju ķieģeļus, fēnoju durvis, saucās smalki – restaurācija, bet patiesībā tas bija ļoti vienkārši. Un tad viss sagāzās. Man bija vairāk nekā trīsdesmit gadu, nevarēju atrast draugu, darbs smags, tad vēl man nozaga fēnu, manu darba rīku, kuņģa čūla parādījās. Un nemitīgs naudas trūkums. Un tad es domāju: kāpēc es te dzīvoju? Ko es te vispār daru? A, pareizi! Man taču ir informācija, kādas citiem nav. Adata. Bet vai kādu interesēs manas dzīves fakti? Tātad jāuzraksta tā, lai lasītājs ieietu tajā pasaulē. Jo es jau atceros visas tās sajūtas. Tajā laikā es rakstīju dzeju, var teikt, biju dzejniece. Tad nu kāvos ar katru teikumu. Beigās uzrakstīju visu savu briesmīgo elles pieredzi. Izdrukāju – četrpadsmit A4 lapas. Visi mani četri gadi četrpadsmit lappusēs. Grāmata nesanāk. Ko darīt? Tad Līga Dimitere pajautāja: bet kas tālāk bija? Kā tu tālāk dzīvoji? Un es atcerējos Krimuldas laiku. Portretus sāku rakstīt, notikumu vai cilvēku portretus. Vienu brīdi man bija divi manuskripti – dzeja un “Adata”. Gribēju sākumā dzejoļu krājumu, bet Kultūrkapitāls neiedeva naudu. Tā es sāku ar “Adatu”. Un tad – es negribu būt narkomāne, kas raksta dzeju. Tomēr pielipa uz laiku. Tagad vairs ne, nu jau vienpadsmit grāmatas, cik var ņemties.
Man patīk domāt un rakstīt. Vakar aizgāju uz “Topu”, tur ienāk, nebīšos šā vārda, nēģeris. (Smejas.) Dramaturģija. Karostas veikals, pārsvarā krievi un nabagi, kādi nu mēs te esam. Cenšas neskatīties, bet skatās. Izeju ārā, tur divi veči sarkanām sejām bļaustās par bremzēm un vēl nez ko, pēkšņi iznāk tas afroamerikānis, tie šokā, bilde nomainās, skaņa pazūd. Bet kā viņam? Rīgā vēl nekas, bet Karostā? Un vēl te man ir viens musulmanis, arī Karostā. Tik interesanti. Ko viņš domā un jūt? Reizēm zvejniekus aizeju pavēroju. Slinkums rakstīt. Tāpēc man ir blogs www.andramanfelde.lv – kas grib, var nākt palasīt. Rakstu – kā citi gammas spēlē. Zinu, teikumi klamzīgi, bet nelaboju, vienkārši pierakstu.
Ojārs Vācietis par Māras ezera piekrasti teica: te ir viss, kas vajadzīgs putniem – upīte, ezers, koki un krūmi. Es piebildu: putniem un dzejniekiem. Bet kā ir ar Karostu? Bīstama, izmisīga, noslēpumaina – ar ko tā piesaista tevi? Kas tev te vajadzīgs, ka atkal te esi atgriezusies?
Jā, izmetu loku pa Latviju un atkal atgriežos. (Smejas.) Ojārs Vācietis man ir mīļākais dzejnieks. Mans slepenais draugs. Kad dabūju Vācieša prēmiju, šķita, viņš pamāj: čau, Andra! Reiz gāju pāri aizsalušam Māras dīķim. Agrāk teicu “dīķis”, jo Kuldīgā ir Māras dīķis. Man ļoti patika dzīvot Āgenskalnā. Tur arī bija viss, kas dzejniekam vajadzīgs. Bet Karosta ir īpaša vieta. Tuvu dabai, bet ne tā kā laukos. Laukos es nevarētu, vajadzētu mašīnu, jo bērni, pekeles. Bet te – katedrāle, veikals, bērnudārzs, skola. No rīta ejam uz bērnudārzu, pa ceļam pamājam sveicienu katedrālei: Dievs, svētī Annu un visus radiniekus. Anna ir mana vecākā meita. Anna bija arī mana vecmāmiņa, Auguste – vecvecmāmiņa.
Tavu meitu vārdi viņām par godu?
Savā ziņā jā, bet ne gluži. Es sākumā izdomāju vārdus, tad atnāca bērni.
Vēl kādu vārdu esi jau izdomājusi?
Visi jau nesanāks. (Smejas.) Un tad vēl te ir jūra. Jau teicu – kad ir ledus, tad nepeldos, bet tā – katru dienu. Tad atnāku mājās, padzeru kafiju un uzrakstu kaut ko blogā. Man ļoti patīk Karosta, ļoti. Bet neesmu piesieta. Man reizēm ir sajūta, ka šeit nebūs līdz kapa malai paliekama vieta. Kaut gan zinu, ka bērniem katra pārcelšanās ir traumatiska.
Citi cilvēki vienā vietā piedzimst, uzaug un aiziet. Man tā nav bijis, es kā tāda vēja slota. Tagad arī – esmu izdomājusi to bērnu grāmatu sēriju. Sižets par Ventspili jau ir. Pēkšņi ir arī par Kuldīgu. Kuldīga to vēl nezina. (Smejas.) Kuldīgā man ir sajūta, ka vienu dienu notiks tā, ka visa pilsēta būs dekorācijas un aizmugurē stāvēs stutes. Atrodiet mūsu pilsētu! Tad viņi ies meklēt, kurš to atslēdziņu iemetis lidojošai zivij ūdenskritumā. Vēl man par Dubultiem gribas uzrakstīt. Dubulti no putna lidojuma – šaura zemes strēlīte starp jūru un upi, bet pa vidu Rakstnieku māja. Tur es labprāt rakstu, arī bērniem tur patīk. Katra grāmata slepeni vai atklāti būs piesaistīta kādai vietai. Tagad tikai man pašai jānonāk kādā telpā, lai raisās asociācijas. Tad var šķetināt, iet tālāk.
