Prozā, man šķiet, var būt viss, arī dzeja. Bet dzejā – tikai dzeja. Dzejā par svinīgi vārdi elpo viegli un spēj lidot kā tilti vai pieneņpūkas. 6
Dzejā citreiz proza arī ir. Man tie dzejoļi reizēm kļūst ļoti gari. Proza man vairāk saistās ar tēlniecību, var apiet apkārt, no visām pusēm apskatīt, ieiet tēlā. Un tad vēl dzejas lasītāju loks ir šaurs, caur prozu varu uzrunāt vairāk cilvēku. Un arī morāli pateikt. Ojārs Vācietis spēja to arī dzejā. Bet varbūt mākslā morālei nav jābūt.
Kam ir jābūt mākslā?
Tēlam. Pasaulei. Pārdzīvojumam. Un vēl es nevaru pliku valodu, tas man ir svarīgi. Sākumā grūti klājās, strādāju pie katra teikuma. Man svarīgs ritms, par to varu cīkstēties. Grozu, grozu to teikumu, kamēr skan. Bet, ja ilgāk neesi rakstījis, teikumi ķeras. Nākamajā dienā pārlasi, oi, kas tas tāds!
Dzejniece un maksātnespēja. Kas tas tāds? Un kā tas ir?
Tagad katrs proletārietis var paņemt ātros kredītus. Man diemžēl klāt nāca vēl cita cilvēka studiju kredīts, neesmu viena iekritusi, bet negribu vārdā saukt. Ceru, ka tikšu ārā. Dzīvē tā ir: ja sāk brukt, tad viss vienlaikus. Man bija četrdesmit viens gads, rudens, Karosta. Vīrs ārzemēs. Ar draudzeni. Vienam bērnam trīs mēneši, otram seši gadi. Tiesa ar Milleru par Cukuru. Es pasaku, ka samaksāšu elektrības rēķinu, sajaucu datumus un nesamaksāju, man atslēdz elektrību. Tas bija tāds rudens, nu, tāāāds… Man jāiet uz tiesu, saprotu, ka nevaru aiziet. Saprotu, ka nevaru samaksāt. Uzaug procenti, bet es nevaru.
Bet gan jau ar Dieva palīdzību tiksim galā. Kad baznīcā uzzināja, ka man grūti klājas, tantes sāka man reāli bāzt naudu somā. Pārnāku mājās, izberu, tur simt eiro. Tas bija baigais laiks. Izdzīvoju.
Kas dod spēku nekrist izmisumā?
Dievs un pieredze. Man jau viss kas ir dzīvē bijis. Un droši vien būs vēl. Es tāpēc eju peldēties jūrā. Ziemā gan ne, janvārī tikai vienu reizi biju. Auksts. Man nepatīk, ka ledus.
Vistrakākais ir sagriezties uz vižņiem.
Jā, tas man ļoti nepatīk. Līdz ledum varu iet peldēties arī vētrā. Citreiz domāju: pravietis Jona varbūt arī negribēja, tomēr darīja. Bet, kad izej tam cauri, nav tik traki.
Izmisums pat nav tik briesmīgs kā lēnais, grūtais, nemainīgais, bezcerīgais. Tas ir pats nejaukākais. Bet cilvēks jau kā tāds cīkstonis – ja bokseris dabū nokautu, atjēdzas, pieceļas un netaisa no tā traģēdiju. Drīzāk man gribētos tā, lai es būtu veca, bet paliktu jauna. Tagad es runāju meitas Augustes stilā. Iesāku rakstīt romānu par sešpadsmitgadīgiem, gribu iebāzt tur visu, ko “Adatā” neuzrakstīju, to jaunības sajūtu. Bet ar savu tagadnes prātu un ķermeni būt jaunam ir ļoti grūti. Entropija un kas tur vēl. Bet negribas to sajūtu pazaudēt. Kad esi jauns, viss nolikts uz maksimālo. Vakarā čivina lakstīgalas, nevari aizmigt. Man šķiet, tad cilvēks ir tuvāks patiesībai, nevis kad īgns un ņerkstošs. Kaut gan ir jau arī jauni nīgruļi. Tomēr gadi iet, ķermenis mainās, un tev tas ir jāpieņem, kaut gan šķiet, ka šis ķermenis – tā vairs neesmu es.
Bet vai tad ķermenis esi tu?
Kad man bija padsmit gadu, skaidri izjutu, ka ķermenis – tā neesmu es. Tagad šķiet, kaut kāda līdzība droši vien ir. (Smejas.)
