Pirms dažiem gadiem kāda sieviete man teica: četrdesmit pieci ir brīnišķīgs vecums, ja to sapratīsi uzreiz, nevis tad, kad tev būs piecdesmit pieci. Bet, par laiku un zīmēm runājot, – kas notika ar tēva pulksteni? 6
Es nezinu. Ieskrienu mājā pēc gājiena, pēc tā mega pasākuma, kas bija uzorganizēts sakarā ar katedrāles grāmatu, kur bija zirgs, ponijs, Klauns uz vienriteņa, Vienaldzības Medūza sērfoja kanālā, tiesa, vējš viņu aizpūta prom, bet, par laimi, tēlotājs neko nepukstēja, bija pat priecīgs. Un tad vēl Betona Cilvēks, kas atnāk pēdējā brīdi un bez grima, un Tukšrosības Kundze kokā. Visu ceļu skanēja franču šansons, ko pēdējā laikā esmu sākusi klausīties, tika laisti ziepju burbuļi, un no pašas skaistākās mājas – es iepriekš sarunāju, ka mums atvērs durvis, – iznāca Skumju Princese. Bija tik skaisti! Man neizdevās tikai viena lieta, kas man nekad neizdodas. Grūti ar to samierināties, bet neko darīt. Meklēju, kas nofilmēs un nofotografēs. Fotogrāfei pašai mazi bērni, viņa uz sākumu netika, bet filmētāja pateica, ka nemāk. Un izrādījās, ka patiešām nemāk. (Smejas.)
Tātad – nekā sastinguša, nekā notverta un ierāmēta. Viss – dzīvs katrā no tiem, kas bija tur un to piedzīvoja.
Jā, akmeņus no jūras nest nevajag, pa ceļam tie zaudē mirdzumu. Man tikai gribējās pēc tam visu mierīgi apskatīties, jo notikuma brīdī es tajā biju pārāk iekšā. Bet es redzēju, ka sejas ir priecīgas un aizrautīgas, tas bija galvenais. Viedtālruņu laikmetā iekustināt cilvēkus – tas nav viegli. Kad gājiena noslēgumā bērni ieraudzīja, ka tur stāv popkorna maiss, viņi manu nobeiguma runu neņēma vērā vispār. (Smejas.) Un tad es ieskrienu mājās, un tēva pulkstenis ding-dang-ding, un es nevaru to apstādināt. Pēdējo reizi bija zvanījis pirms septiņiem gadiem.
Kā sveiciens un zīme. Nevar taču tikai par traģisko.
Jā, bērnu grāmata bija kā atelpa pēc “Virsnieku sievām”. Es paņemu planšeti – tas man kā rokdarbi. Nemāku tamborēt vai šūt, bet varu zīmēt. Agrāk domāju, ka būšu gleznotāja. Iestājos Lietišķās mākslas koledžā pēc Krimuldas Krusta skolas, sākumā keramiķos, pēc tam tēlniekos. Ar Ingmaru Balodi, dzejnieci, abas vienā kursā, abas nesekmīgas tur bijām, vilkāmies pašā astē, domājām, ak, kad tās šausmas reiz beigsies, mūžīgie ģipša putekļi. (Smejas.) Tas bija baigais pieredzes stāsts. Bet vienu gan man tur iemācīja: ja dari, tad izdari līdz galam. Ja ir skate, jābūt darbam. Nekādu atrunu. Slims, badā – tam nav nozīmes. Man tiešām tas bija laiks, kad daudz darba, maz pārtikas, daudz klusuma un daudz grāmatu. Taču nevienu tas neinteresē, ir skate – jābūt darbam. Tas arī tagad mani mobilizē. Es varu izdarīt. Man ir draudzene Kristīne Ulberga, viņu mobilizē tas, ko ieguvusi sportojot. Viņa arī var. Vispār es brīnos, kā var ar mazu bērnu pabeigt grāmatu. Es jau arī ar maziem bērniem, tomēr man vajag kādas dienas bez viņiem, lai varu strādāt. Es neklausos sevī, īpaši, kad iet uz beigām. Nepatīk, grūti – vienkārši izdaru.
Disciplīna ir profesijas lieta. Nevis gaidīt, kad mūza tevi apciemos, bet darīt. Un tad jau arī viņa pēkšņi ņem un uzrodas.
Mani tā mūza mēdz apciemot pavisam neīstos brīžos. Es kaut ko daru, ienāk prātā dzejolis, sāku rakstīt, ieskrien Auguste: mammu! Es atbildu vienu teikumu, otru, tikmēr mūza jau prom. (Smejas.) Es agrāk brīnījos par Rutu Štelmaheri. Viņa sakrājot. Pilna māja, pie viņiem kā baptistu draudzē, kur vienmēr cilvēki kursē, bet viņa sakrāj sevī, aizbrauc uz Rakstnieku māju, sāk šķetināt, rakstīt dzejoļus. Man tagad līdzīgi ir ar prozu. Sakrāju. Reiz Kaspars Dimiters man atsūtīja vēstuli, ko kādreiz gribu nolasīt jauno autoru seminārā. Viņš raksta: tev taču nemaz nav intelekta. (Smejas.) Skarbi. Nu, ja nav, tad nav. Bet tur ir arī tādi vārdi: viss, kas vērtīgs, paliks, nepazudīs. Tāpēc nevajag satraukties. Man nav blociņa kā bija Regīnai Ezerai. Kādreiz kādus ķeburus uzvelku, tad nosviežu, pēc tam nevaru atrast. Protams, kad bija vēsturiskais romāns, faktus vajadzēja pierakstīt. Tas gan daudz neglāba, tāpat sarakstīju šo to aplam.
Bet rakstīšana tiešām ir talants plus darbs un Dieva svētība. Man katrs sākums ir grūts, kamēr ierakstos. Tad vienu brīdi tu lido. Un tad, kad līkne jau tiecas uz leju, – ārprāts, tas nekur neder, jāmet ārā! (Smejas.) Bet patiesība ir kaut kur pa vidu – starp ģeniālo un nekur nederīgo. Un tad man ieslēdzas praktiskais prāts. Ir līgums, termiņš. Es neizvirzu sev nez kādas prasības. Ja tā darītu, viss būtu jābāž atvilktnē. Labi, ka tāds laiks, kad vari rakstīt un publicēt, un no tā dzīvot. Jo ir arī citādi laiki bijuši.
Dzejniekam, man šķiet, visbriesmīgāk ir, kad viņu nepublicē. Kā Ojāram, kad lika uz četriem gadiem aizturēt “Elpu”.
Man arī ir nācies elpu aizturēt. Piedzima otrs bērns, vīrs aizgāja, divus gadus nerakstīju neko. Es pat neko nelasīju. Nopērku “Latvju tekstus”, bija tolaik tādi, bet nespēju lasīt. Nezināju, kas notiek, kurš dabūjis Literatūras gada balvu. Biju ārpus procesa. Baznīca, bērni, virtuve. Kirche, Küche, Kinder. Bet citam varbūt kāda slimība tiek dota vai pienākums pret vecākiem, kas kopjami. Tu nevari visu laiku ražot. Un vēl man svarīgi šķiet: tev pieder tas, ko tu atdod. Citreiz tīri fiziski – laiks, mīļums.
Toties pēc diviem klusuma gadiem cik ir uzrakstīts!
Pulka! Drīz mani palūgs nokāpt no skatuves. (Smejas.) Doma par katedrāli atnāca tajos klusuma gados. Tikai tad nebija laika rakstīt. Arī “Mājās pārnācu basa” bija sen izdomāta, vēl pirms “Virsnieku sievām”. Bet “Virsnieku sievas” vajadzēja ātri. Mazajai nepilni divi gadi, mamma paņēma, un man bija divas nedēļas, lai es uzrakstītu romānu. Briesmīga sajūta. (Smejas.)
Bet taču uzrakstīji!
Ne gluži pa divām nedēļām. Pēc tam bija vēl desmit dienas un tad vēl nedēļa. Un pirms tām pirmajām divām nedēļām man jau bija četrpadsmit lappuses. Tomēr tas bija neapskaužami. Visa tā lielā masa bija jāizvelk divās nedēļās, tagad, tūlīt. Jāieiet tajā pasaulē.
