Autors ir pavēlnieks. Viņš spēj laiku apturēt un tad atkal atbrīvot. Nobēdzināt katedrāli un tad uzburt tās brīnumainu atrašanos. Un mirklis ilgs, cik tu tam liksi. Un nekas nav melots. Nekas nav izdomāts. 6
Tur jau tā lieta, ka nav melots! Tāpēc tas uzrunā. Ko tad es savā katedrāles grāmatā uzrakstīju? Ka īstā katedrāle mums nav īsti vajadzīga. Teorētiski ir, taču tas vairāk ir pieraduma pēc. Mēs pie tik daudz kā pierodam! Pie mīlestības pierodam. Vīrs ir un nav. Bērns ir un nav. Tas, protams, sliktākajā gadījumā. Pie labām lietām pierod un uztver tās kā pašas par sevi saprotamas.
Un novērtē tikai tad, kad tās pazūd. Tava katedrāle neatrodas arī tad, kad jūra miglu ir apēdusi. Un tad ir jādodas to meklēt. Tā top “Kurš no mums lidos?”.
(Smejas.) Es tiešām to atminēju. Man šķiet, ka tas gandrīz tā arī ir, kā es uzrakstīju. Un nav jau pirmā reize. “Dzimtenīti” uzrakstīju, jo noklausījos sarunu. Es vispār mēdzu noklausīties. Un autobusos mēdzu lasīt citu cilvēku žurnālus, tie ir paši interesantākie. (Smejas.) Bērnam saka: ja tu slikti uzvedīsies, mamma nebrauks uz Ziemsvētkiem mājās. Bet ir tikai oktobris. Man drebuļi caur kauliem. Ko tas bērns šobrīd jūt? Vai – nezvanīsim, nevar tagad mammai zvanīt, viņai jāstrādā. Kas notiek ar bērnu? Kā bērns var mierināties? Viņš klusībā noraud skumjas asariņas un tad no rīta ceļas atkal priecīgs. Tā es izdomāju, nē, norakstīju no jēgas, ka ir Karaliene, kas manā izpratnē ir Dievmāte, viņai tāds milzīgs ērkšķu kronis, un viņa iet un salasa bērnu asariņas, lai viņi var nomierināties un aizmigt. Visā notikumu juceklī šis ir centrālais. Mums visiem vajag mierinājumu. Mēs visi pēc tā tiecamies. Raksta jau arī un lasa, jo grib mierinājumu.
Tieši par to gribēju jautāt. Prieks. Mierinājums. Iespēja būt. Ierakums, glābiņš, narkotika. Veids, kā iepazīt sevi. Mirstīgās rokas atriebība. Ko tev nozīmē rakstīšana?
Visam pamatā ir mīlestība. Ar to viss sākas. Bet beidzas ar darbu, reizēm ļoti smagu darbu. Tā jau ir profesijas lieta. Kaut gan arī darbs pamatojas mīlestībā. Man ir divi varianti, trešo kā maksimāliste neredzu: vai nu iet strādāt “Topā” par pārdevēju, vai rakstīt. Domāju, ka vairāk jēgas ir no tā, ka es rakstu. Jo “Topā” es nostrādāšu mēnesi, un man piemetīsies visādas kaites. Tā nav koķetēšana. Ir jau piedzīvoti tādi brīži.
Bet ir arī tā: tu aizsniedz savu dziļumu un tālāk nevari tikt. Tu pats jūti, ka nevar forsēt un sākt ražot. Un tad var gadīties, ka dzīve un Dievs tev sagādā pārsteigumu, ko tu varbūt nemaz negribi, bet saņem kā zāles, lai caur to aizsniegtu jaunu dziļumu. Es nezinu, cik dziļi katram mums jāiet. Un nevar jau iet bezgalīgi. Lai gan cilvēks ir Dieva līdzība un viņā ir bezgalība, jo mēs varam savienoties ar Dievu. Bet katram mums šajā dzīvē ir savs slieksnis. Citi gan saka – griesti.
Man labāk patīk slieksnis. Precīzāk.
(Smejas.) Cilvēks caur ciešanām aug. Un tad iznāk daudz domāt vai, pareizāk sakot, konstatēt. Man jau arī drīz būs četrdesmit pieci. Sievietei tas ir liels pārbaudījums. Katra sieviete ir meitenīte, skaista, maza meitene. Tas viss tevī ir iekšā. Bet tu paskaties spogulī, un tur kaut kas ir stipri mainījies. Uz ielas es reizēm skatos un domāju: re, tur visādas tantes iet. Bet tās taču arī ir meitenītes.
Tikai dažas to ir aizmirsušas. Man šķiet, vecums ir atkarīgs nevis no cipariem pasē, bet no tā, kā dzīvojam un ko elpojam. Aukstas acis, dusmu krunka un sakniebtas lūpas padara vecu arī divdesmitgadnieci.
Tā ir! Tikko sāk burkšķēt, tā ir tante. (Smejas.)
