Atstājot dāsnu mantojumu 1
Aizvakar divos naktī pārstāja pukstēt pasaulē slavenā latvieša, izcilā arhitekta Gunāra Birkerta sirds. 2018. gada 17. janvārī viņam būtu apritējuši 93 gadi. “Tētis aizmiga klusi, mierīgi,” elektroniskā pasta vēstulē draugiem Latvijā rakstīja viņa dēls literatūrzinātnieks, esejists Svens Birkerts. Par tādu aiziešanu saka – karaliska nāve. Tāda pati kā viņa dzīve.
Skaists, piepildīts mūžs. Mums paliks viņa projektētā Latvijas Nacionālā bibliotēka. Tajā ir Gunāram Birkertam veltīta pastāvīgā ekspozīcija ar Birkertu dzimtas klavierēm, kurām otru mūžu devusi Maijas Vanagas vadītā Rīgas Amatniecības vidusskola. Pieskaroties taustiņiem, atcerēsimies Birkertu. Ne velti saka, arhitektūra ir kā sastingusi mūzika.
Pasaules arhitektūrā viņš pazīstams ar izcilu gaismas lietojumu deviņpadsmit viņa projektētajās bibliotēkās, kā arī baznīcās, muzejos un citās būvēs – Birkerta projektēto ikonisko celtņu vidū ir Federālo rezervju banka Mineapolisā, Stikla muzejs Korningā, Mičiganas universitātes Tiesību zinātņu izpētes ēka (abas šīs ēkas tika iekļautas 150 visu laiku labāko ASV uzcelto ēku sarakstā), Modernās mākslas muzejs Hjūstonā un vēl, un vēl – gandrīz trīs simti būvju septiņdesmit arhitekta prakses gados gan ASV, gan Eiropā. Viņa radošo rokrakstu veido piederība Ziemeļeiropas modernās arhitektūras izteiksmei, kas spēj modernisma racionālismu savienot ar emocionalitāti. Latvijā Gunāra Birkerta talants un pašaizliedzība uz gadsimtiem iemūžināti viņa mūža lolojumā – Latvijas Nacionālās bibliotēkas celtnē.
Kā teic arhitekts Jānis Dripe, nebūs pārspīlēti vārdi visaugstākajās notīs. Birkerta devums Latvijai ir unikāls, tas nācis caur viņa dzimtas priekšteču pasaules redzējumu, caur viņa spožo karjeru pasaulē, nekad Latvijā nebijām piedzīvojuši tādu domas vērienu un droši vien tik drīz arī nepiedzīvosim.
Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks Gaismas pili sauc par svarīgāko projektu Gunāra Birkerta dzīvē. Būve bija viņa sapnis, kas pagaidām īstenojies kā līdz šim vienīgais Latvijā. “Gunārs bija Latvijas patriots, viņam bija svarīga Latvijas valsts, kultūra, tauta, bibliotēkā viņš ielika savu tēvzemes personifikāciju. Tā bija viņa Latvija. Un varbūt tikai ar laiku mēs sapratīsim to lielumu visās dimensijās.” Ar Andri Vilku Nacionālās bibliotēkas autors visus šos gadus bijis kā virtuālā, tā garīgā kontaktā. Pārrunājuši kā ar būvi saistītās lietas, tā arī Latvijā notiekošo. Arī izstrādājot projektu, būves autors, kuru no iecerētās celtnes šķīra tūkstošiem kilometru, bijis ieinteresēts vissīkākajās detaļās – kādas ir krājuma glabātāju vēlmes, kas nepieciešams apmeklētāju daļai un daudz kas cits.
Kad Gunārs Birkerts ieradies Latvijā, viņiem ar Nacionālās bibliotēkas direktoru bijusi tradīcija tikties arī neformāli, viesnīcā kopīgi iemalkojot rīta kafiju. Tādā neformālā gaisotnē visvieglāk raisījušās sarunas kā par būvi, tā sabiedrisko fonu ap to.
“Un jau no paša sākuma, kad divas nedēļas dzīvoju pie Birkerta viņa mājās Amerikā, tiku uzņemts ļoti viesmīlīgi un nevis kā kārtējais klients, bet ļoti cilvēciski sirsnīgi. Jo es taču biju no Latvijas, viņa tēvzemes,” atceras Andris Vilks.
Pirmo Gaismas pils skici G. Birkerts radīja 1989. gadā, turpmākajos gados tā tika attīstīta ar Modri Ģelzi un citiem Latvijas arhitektiem un inženieriem. Sākotnēji bija paredzēts, ka celtniecība sāksies 1991. gadā… Rezultātā tās radīšana izvērtās gandrīz 25 gadus ilgā stāstā par arhitekta lolojumu. Intervijā “Lauku Avīzei” (tagad – “Latvijas Avīzei”) Gunārs Birkerts 2001. gadā, 13 gadus pirms Latvijas Nacionālās bibliotēkas uzcelšanas, teica: “Ja es neticētu, ka Gaismas pils reiz būs, tad es te neatrastos! Bibliotēka būs mans devums Latvijai. Manī ir ticība Latvijas nākotnei. Apziņa “esmu latvietis” un nepieciešamība rīkoties atbilstoši tai ir saistīta ar manas ģimenes, manas dzimtas vēsturi. Šī piederības izjūta, nepieciešamība turpināt iepriekšējo paaudžu tradīcijas jau nevar pārtrūkt tikai tāpēc vien, ka savulaik esmu aizbraucis dzīvot dažu tūkstošu jūdžu attālumā no Latvijas!”
Žēl, ka Gunārs Birkerts tā arī nekad neredzēs viņa izloloto pārbūvēto Okupācijas muzeju jeb tā dēvēto Nākotnes namu. 2009. gadā klajā nākušajā lielformāta grāmatā par Birkertu un viņa projektētām ēkām pati pēdējā nodaļa vairāku lappušu garumā veltīta viņa pēdējam projektam Latvijā – Okupācijas muzeja pārbūvei. To bija paredzēts pabeigt 2013. gadā. Bet problēmas ar iepirkumu, projektētāju firmām, arhitektu grupas iebildumiem pret ieceri kā tādu… Tagad Latvijas Okupācijas muzeja likumā rakstīts, ka būve pabeidzama 2018. gada 1. oktobrī…
Okupācijas muzeja direktors Gunārs Nāgels vaigā ar Gunāru Birkertu ticies tikai vienu reizi mūžā. “Ciemiņš interesējās par visu – pat par Nākotnes nama piebūves fasādes akmeņiem… No kurienes un kādi tie būs? Viņš visam ļoti rūpīgi sekoja līdzi, strikti pastāvēja uz tām savām vīzijām, kuras, viņaprāt, nedrīkst mainīt… Tas bija cilvēks, kurš saprata, ko dara. Latvijas patriots. Okupācijas muzeja pārbūves jeb Nākotnes nama ieceres detalizētu zīmējumu viņš Latvijai dāvināja par velti,” atceras Gunārs Nāgels. “Okupācijas muzejs būs!” Šie Gunāra Birkerta reiz teiktie vārdi nu skan kā atvadas un vēlējums mums visiem.
