Atslēgas mūsu nākotnei – saruna par Latvijai tik būtisko grāmatu “Atslēgas. Gadsimta vēstures atradumi” 7
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
2018. gadā žurnālists un raidījumu autors Mārtiņš Ķibilds kopā ar Vides filmu studiju izveidoja dokumentālu TV raidījumu ciklu “Atslēgas” par pēdējo simt gadu nozīmīgākajiem Latvijas vēstures notikumiem. 50 raidījumos vēstures notikumi tika atklāti no neparasta skatpunkta, itin kā atslēdzot durvis uz mazāk zināmiem un tāpēc īpaši intriģējošiem faktiem. Pēc Mārtiņa Ķibilda pēkšņās nāves 2019. gadā projekta “Atslēgas” turpinātāja Ilze Grase-Ķibilde, iesākumā nodibinot biedrību “MĶ mantojums”, pēc raidījumu materiāliem izdeva grāmatu “Atslēgas. Gadsimta vēstures atradumi”, kuru laida klajā šoruden. Grāmata izdota latviešu, angļu un krievu valodā.
Kā tas ir – domāt par tik būtisku pienākumu kā Latvijas vēstures grāmatas izdošana?
I. Grase-Ķibilde: Es gan teiktu, ka tā drīzāk ir liela mīlestības izpausme, pienākums skan diezgan stingri, itin kā obligāti. Gribētu teikt – grāmatas izdošanas pamatā ir mana mīlestība pret valsti, man piemīt ļoti augsts patriotisms, to ļoti izjūtu un mācu arī saviem bērniem. Otra mīlestība, protams, ir pret Mārtiņu, pret viņa paveikto darbu, pret mūsu bijušo kopīgo dzīvi. To visu apvienojot, sanāk, ka neviens cits ar tādu mīlestību, ar kādu to darīju es, darbu nebūtu paveicis.
Saruna par tik būtisku grāmatu būtu iederīga tuvāk Valsts svētkiem, bet patiesībā jau ikviena diena, arī ikdiena, mūsu valsts attīstībā un vēsturē ir svarīga.
Piekrītu, ka ne tikai neatkarības mēnesis ir īpašs, patiesībā ikkatru mēnesi notiek kas tāds, kādēļ īpaši jādomā par Latviju. To ir būtiski atcerēties, piemēram, pirms dažām dienām mūsu prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai bija dzimšanas diena, manā skatījumā tas bija liels notikums. Turklāt iesācies gada pēdējais mēnesis, šis ir laiks, kad vērts atskatīties un mierīgākā vidē padomāt par nākamajām lietām.
Kāds bija pats tehniskais process, cik daudzi iesaistījās grāmatas tapšanā?
Pašā komandā strādājām seši, bet, protams, bija daudzi arhīvu darbinieki, vēl arī daudzi, kuri taisīja fotogrāfijas, vēl vairāk bija to, kuri konsultēja. Par visu darbu esmu ļoti pateicīga, bija sajūta, ka šim projektam atvērtas visas vajadzīgās durvis. Es neesmu grāmatizdevēja, bet, ja bija vajadzīgs padoms, tad neviens to neatteica, ja gribēju sarunāt kādu tirdzniecības vietu, visi teica – jā, labprāt. Visa projekta laikā bija patiešām draudzīga, labestīga atmosfēra un ļoti pozitīva sadarbība.
Laikam būs vietā teikt, ka Mārtiņš jums rokās atstāja pareizās atslēgas…
Mārtiņš atstāja atslēgas uz cilvēku sirdīm, jo kaut kādā ziņā projekts bija īpašs daudziem, tuvs daudzu sirdīm. Tagad pieredzu, ka projektam ir veiksme, grāmatu pērk un cilvēki to vēlas lasīt, turēt savos grāmatplauktos.
Vai gaidāma grāmata arī par agrāk veidoto raidījumu sēriju “Adreses”?
Šobrīd uz šo jautājumu man vēl nav atbildes. “Atslēgas” bija pirmā izvēle, jo manā skatījumā vēsture un tas, kas bija pastāstīts “Atslēgu” raidījumos, ir ilgtspējīgs neatkarīgi no tā, kurā laikā to lasīsim. Savukārt “Adreses” stāstīja par arhitektūru, pauda tā brīža situāciju, un, laikam ejot, māja un vieta var mainīties. Par “Atslēgām” man bija sajūta, ka šos stāstus varam nodot nākamajām paaudzēm, grāmata būs aktuāla arī pēc pieciem un desmit gadiem.
Savulaik Amerikas prezidents Kenedijs iedvesmoja daudzus amerikāņus, teikdams – neprasi, ko valsts dara tavā labā, prasi, ko pats vari paveikt valsts labā. Manuprāt, daudzu nogaidīšana, cerot, ka kāds cits viņu vietā sakārtos valsti, ir viens no problemātiskajiem padomju okupācijas laika mantojumiem. Kā jūs ieteiktu uzmundrināt mūsu cilvēkus?
Ar darīšanu, ar iedvesmošanu skolās, dažādos jauniešu aktivitāšu pulciņos, lekcijās, darba vietās, turklāt neatkarīgi no vecuma. Es teiktu, ka mēs katrs esam iedvesmas avots kādam citam – mūsu bērniem, ģimenei, draugiem, arī darbiniekiem, kas nu kuram šobrīd ir apkārt. Ļoti ticu, ka vislabākais paraugs ir tieši piemēra rādīšana. Ja esi labs paraugs, tad sekos gan bērni, gan tie, kas tic, ka dari labu, vērtīgu lietu. Man bijis liels prieks dzirdēt, ka grāmatas projekts kādu iedvesmojis ko darīt Latvijas labā, manuprāt, tas ir visvērtīgākais rezultāts, kāds vien var būt.
Es to izdomāju un darīju, daudz nedomājot, vai tas kādu iedvesmos, bet tagad pieredzu, ka tas iedvesmojis vairākus jauniešus uzsākt darbu un nebaidīties. Man jau nebija nekādas sajēgas, kā izdot grāmatu, nebija sapratnes par visām niansēm, bet tomēr uzdrošinājos darīt. Mēs nevaram gaidīt, ka visu paveiks valsts. Tāpat arī uzņēmumā – ja sēdi un gaidi, ka visu darīs tava vadība, visticamāk, būsi neapmierināts un vienā brīdī pateiksi, ka citur ir labāk nekā šeit. Patiesībā – viss atkarīgs no mums pašiem, tāda ir mana pārliecība.
Arī jūs varējāt teikt, ka grāmatu izdot nav laika.
Tas tiešām nebija vienkārši, projekts paņēma visu manu laiku, kurš vien bija atlicis ārpus mana maizes darba, turklāt man ir ģimene un divi mazi bērni. Noteikti kāds sajutis, ka šobrīd ar mani nevar ierasti sarunāt daudzas lietas. Vienlaikus ticu, ka tas ir to vērts, jau minēju, ka neviens cits ar tādu atdevi neieguldītu ne savu laiku, ne darbu.
Neredzēju iespēju vienkārši ņemt un samaksāt cilvēkiem, sakot – lūdzu, izdari! Man tomēr pašai bija jābūt šā projekta vadītājai. Laiks atrodas, ja tu tiešām vēlies kaut ko darīt. Konsultējoties ar vairākiem grāmatizdevējiem, iepazīstoties ar industrijas jomas niansēm, sapratu, ka man ir konkrēts redzējums par šo grāmatu; kā vēlos to pasniegt un kādu vēlos rezultātu, tāpēc zināju, ka to darīšu es pati.
Laikam šo uzņēmību esmu mantojusi no vecmāmiņas, kura, starp citu, bija ļoti aktīva “Latvijas Avīzes” lasītāja, man ir ļoti žēl, ka nu jau viņa ir Viņsaulē. Vecmāmiņa bija aptiekas direktore, cilvēks, kurš ļoti daudz uzņēmās, ļoti daudz darīja un man pierādīja – visam vienmēr ir risinājums, vienmēr ir iespēja kaut kur smelties spēku. Viņa parādīja, ka nekas nav neiespējams.
Atslēgas stāsta par Latvijas vēsturi – vai, jūsuprāt, kādā no mūsu vēstures posmiem esam izdzīvojuši ko līdzīgu mūsdienām?
Līdztekus grāmatai izveidojām arī papildu metodisko materiālu, skolotāju burtnīcu. Sērijā par Brīvdabas muzeju ir jautājums – ja šodien vajadzētu izlemt un izdomāt, kuras mūsu laika lietas liktu Brīvdabas muzejā, kuras tās būtu? Tās būs lietas, kuras skatīs tie, kuri dzīvos tad, kad mēs paši vairs nebūsim. Man šis jautājums liekas ļoti interesants, un šajā sakarā domāju – patiesībā jau nekas daudz nav mainījies, tiesa, klāt nākušas tehnoloģijas, bet mūsu pamatvajadzības ir ļoti līdzīgas.
Ja domājam par izsūtīšanu laiku, padomju laiku – cilvēks jau ir tāds pats: viņa ilgas pēc brīvības, pēc uzticēšanās, mūsu dzīves vērtības ir ļoti līdzīgas. Diemžēl, ja runājam par politiku, lietas atkārtojas, ne vienmēr mācāmies no kļūdām. Arī šī brīža kara situācija… Karš, kas agrāk likās pavisam neticams, ir tepat, pie mūsu durvīm. Tieši domājot par mūsu vēsturi, es ļoti aicinātu ziedot skolām gan pašu grāmatu, gan arī metodisko materiālu “Burtnīcu skolotājiem”.
Par šo laiku ir arī laba sajūta – nekad agrāk latviešiem nav bijusi iespēja citiem tik ļoti palīdzēt, vienmēr mēs esam bijuši tie, kuriem palīdz.
Tas ir mūsu šī brīža uzdevums. Mums gan nebija iespējas uzņemt cilvēkus savā pajumtē, bet esmu centusies iesaistīties finansiāli, mācu arī bērniem, ka, iegādājoties ko jaunu, noteikti varam arī ziedot. Piekrītu, ka šajā palīdzībā ir ļoti liels spēks un maģija. Dievs, dod nebūt egoistiem, Dievs, dod nekļūt savtīgiem, darīt šo palīdzību no sirds.
Tagad, decembrī, atskatoties, kas jūs pārsteidzis šī gada laikā Latvijā?
Droši vien būtu jāpiemin divas lietas – pandēmija un karš Ukrainā. Kovidlaiks pierādīja mūsu tikšanos īpašo nozīmi, nozīmi tam, ka komunikācija un sarunas nav tikai teorija, tās ir lietas, bez kurām cilvēks nespēj iztikt. Un Ukrainas notikumi vismaz kaut kādā ziņā saliedēja mūsu sabiedrību, atkal spējam saprast tās lietas, ko parasti saprot tikai krīzes laikos – mums ir nepieciešama drošība, mums nepieciešams investēt savas valsts aizsardzībā. NATO nav tikai vienkāršs, izdomāts spēks, šī organizācija garantē mūsu cilvēku drošību.
Mēs daudz diskutējam, kur vajadzētu investēt, bet drošībai ir jābūt prioritātei. Domājot par saviem bērniem, to izjūtu ļoti personīgi. Atskatoties šobrīd mēs kā valsts esam spēcīgi, mums aiz muguras stāv 30 valstis, kuras gatavas nākt mūs aizsargāt. Šis gads sabiedrībai pierādīja to, ka ilgtermiņa plāni nav tikai “ķeksītim”, pienāk brīži, kad skaidri saredzams, ka plāns par valsts drošību līdzinās mūsu dzīvības apdrošināšanai.
Atgriezīšos pie jautājuma par drošību un darīšanu – ja mēs sēdēsim un gaidīsim, kad mums uz paplātes pienesīs iespējas, tad, visticamāk, tas notiks lēnām vai nenotiks nekad. Mums ir tik daudz iespēju – atvērtās durvis uz pasauli, atvērtās iespējas, lai mācītos valodas, atvērtās izglītības iespējas, biznesa attīstības iespējas, eksporta un importa iespējas.
Taisnība, lai mūsu valsti pamanītu, jāvelta vairāk laika, pasaulē mūs vēl nepazīst tā, kā pazīst lielās valstis, bet mēs esam tie, kas spēj pārsteigt. Kad uz Latviju atbrauc tie, kuri te nekad agrāk nav bijuši, viņi vienmēr ir pozitīvi pārsteigti. Mums ir jāatceras savas labās īpašības un tās jānovērtē. Nesen biju ceļojumā un, kad atbraucu mājās, atkal iemīlējos visā, kas man apkārt. Mēs dzīvojam ļoti drošā, tīrā un patīkamā vidē, tā ir liela vērtība, ko, komfortā dzīvojot, ātri aizmirstam.
