“Enerģija, kad mākslinieki ir kopā ar skatītājiem, tā uzlādē!” Saruna ar balerīnu Anniju Kopštāli 2
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jau šo svētdien, 1. augustā, Dzintaru koncertzālē divdesmit pirmo reizi norisināsies starptautiskais festivāls “Baleta zvaigznes Jūrmalā”. Starp noslēguma koncerta priekšnesumiem būs arī Tbilisi baleta vadošā solista Filipa Fedulova duets ar “Dejas balvas 2019–2020” laureāti ANNIJU KOPŠTĀLI pas de deux no baleta “Gulbju ezers”.
Balerīnu sastopu pēc mēģinājuma, brīdī, kad jūlijs mazliet atdzisis.
Annija Kopštāle stāsta, ka mēģinājusi visu vasaru, arī plus 30 grādu karstumā.
Pavisam nesen piedzīvota pirmā tikšanās ar skatītājiem pēc gandrīz astoņu mēnešu pārtraukuma, un tagad nepacietīgi tiekot gaidīts gan baleta festivāls, gan jaunā sezona.
– Kāda īsti bijusi šī vasara? Gatavojaties pirmajam jaunās sezonas iestudējumam?
A. Kopštāle: – Atvaļinājumā biju aizbraukusi pie draugiem uz Parīzi, bet pārējā laikā esmu centusies strādāt, uzturēt sevi formā, pilnveidoties, jo, kad tad, ja ne tagad?
Pirmā šajā sezonā plānotā pirmizrāde ir “Drakula”, šis mums emocionāli ir jau – nevar vairs saskaitīt, kurš ieskrējiens. Gatavojam to jau kopš janvāra, gandrīz pabeidzām, pietrūka pāris dienu, lai sagatavotu pieņemšanai un uzfilmētu, kad mūs visus ielika karantīnā. Bija atbraucis gan horeogrāfs, gan repetitors, un darbs apstājās. Tagad 10. septembrī būs pirmizrāde.
– Neesat pārdeguši?
– Domāju, atvaļinājums un karstā vasara visiem izvēdinājusi prātu, tā ka nevar īsti sūdzēties.
– Jums ir bijis daudz skaistu lomu, arī Gulbis, kuru dejosiet festivālā. Nevar jau īsti tā jautāt, tomēr – kura no tām pati mīļākā?
– Katru reizi katram māksliniekam tajā mirklī, kad gatavo lomu, tai jābūt mīļākajai. Pēc tam vari teikt ko citu, atkarībā no noskaņojuma var mainīties pa dienām, pa mēnešiem – kad gribas kaut ko mierīgāku, kad bravūrīgāku, bet gatavošanās laikā tieši tai jābūt mīļākajai, lai vari to izpildīt.
– Tātad tagad mīļākā ir Lūsija no “Drakulas”?
– Vēl jau festivāls priekšā, tā ka mīļākā ir gulbītis.
– Man vienmēr šķitis, ka Gulbja loma ir milzīga slodze.
– Jā, turklāt ne tikai fiziski, bet arī emocionāli, jo izrādes laikā pilnīgi jāpārmaina ampluā. Lai gan tagad kļūst arvien vairāk dramatisko izrāžu, īpaši, kad tiek iestudētas izrādes pēc romānu motīviem, arī laikmetīgā baleta izrādes.
Tur var sajust dramatismu. Bet tik ļoti krasi, ka vienā izrādē no gaišas būtnes tu pārvērties par ellišķīgu lēdiju – tā ir tikai Gulbī. Ļoti patīkami sajust šīs divējādās galējības vienā vakarā, sajūta ir fantastiska!
– Es biju domājusi slodzi ne tikai fiziski un emocionālā kāpinājuma ziņa, man vienmēr šķitis – varbūt kļūdaini –, ka Gulbis ir baletdejotājas lomu loma, ar milzīgu interpretāciju slodzi. Kā tas ir – atrast šādai lomai savu īpašo atslēdziņu?
– Jā, tā tiešām ir lomu loma. Bet katra balerīna, katrs cilvēks ir unikāls, tāpēc mums jācenšas meklēt savu odziņu. Skolas laikā mūs cenšas salīdzināt pēc vienotiem šabloniem, bet to nevar.
Pat ja skaties un iedvesmojies no lielajām pasaules zvaigznēm, tu vari tikai iedvesmoties, jāmeklē sevī, jāatrod sevi, to savu spožumiņu, ar ko tieši tu vari izcelties un dot no savas dvēseles un emocijām uz āru. Tā arī ir īstā atslēga. Būt pašam.
– Vai ir rituāls, kas palīdz atrast lomas atslēgu?
– Var teikt, katrai lomai ir savs ceļš, vienai tas nāk vieglāk, otrai – grūtāk, caur papildu materiāliem, filmām, grāmatām. Ja balets veidots, balstoties literāros darbos, izlasu grāmatas, skatos filmas.
“Drakula” veidota uz filmas mūzikas bāzes, arī horeogrāfs no tās iedvesmojies, tā ka cilvēki, kas būs redzējuši filmu, varēs saskatīt paralēles. Jā, tas palīdz atrast tēlu.
Tāpat painteresēties, kas tie vampīri tādi, no kurienes nāk, pameklēt bildes.
Bet kopumā lomai palīdz arī tas, ja uz ielas vēroju cilvēkus, sēžu parkā, komunicēju ar draugiem un pilnīgiem svešiniekiem, reizēm vajag pabūt pašai ar sevi dabā, meditatīvā retrītā, sakopot domas…
– Zinu, ka nodarbojaties ar jogu.
– Jā, man patīk joga, pilates, patīk vingrot, dažādi sevi attīstīt, meditēt.
– Šķiet, ja ir tik fiziski prasīga profesija, kad vēl ir laiks un spēks nodarboties ar jogu?
– Šogad es arī pabeidzu horeogrāfijas bakalaura programmu Latvijas Mūzikas akadēmijā (smejas) – pandēmijas laikā iekrita tieši trešais un ceturtais kurss, kad vislielākais darba apjoms, tā ka ir savs labums arī no pandēmijas. Ja ir vēlme, ja gribas darboties, man šķiet, laiks atrodas vienmēr.
Mūsdienu dejotājam ir nepieciešama papildu slodze, lai uzturētu savu ķermeni formā.
Ja vēlies veselu ķermeni, lai viss funkcionē, jāpiedomā gan, ko ēd, gan par muskuļu tonusu, jo lomās atsevišķiem muskuļiem ir lielāka slodze, citiem nav, tātad jādomā, lai arī tos noslogotu un nebūtu tā, ka vienā brīdī – vai, man kaut kas sāp, es to vairs nevaru izpildīt…
– Cik interesanti, ja tā padomā, balets pirmsākumos bija tikai tāda lēna, dekoratīva pastaiga…
– Jā, tad, kad operas ilga sešas stundas, balets bija tikai izklaides, atelpas mirklītis balles laikā un tikai vēlāk pārvērtās par patstāvīgu dejas žanru.
– Kopš tā laika tas pastāvīgi attīstījies, kļuvis arvien atlētiskāks. Bet cilvēka fiziskajām spējām taču ir robežas?
– Jā, balets un laikmetīgā deja attīstās, tiek meklēti arvien jauni un jauni veidi, kā varam sevi salauzt, attīstīt, kļūt arvien plastiskāki. Dejas tehnika attīstās, bet primārais – mēs esam mākslinieki, mums jādod skatītājiem emocijas.
Jādomā nevis par to, lai mēs varētu izpildīt pārdabiskus tehniskos elementus, bet lai spētu nodot skatītājiem tēla būtību, lai tajā mirklī, kad viņi atnākuši uz izrādi, viņi var izbaudīt mūziku, deju. Ja tas izdodas, baleta mākslinieks izpildījis maksimumu.
– Vai vienmēr izdodas?
– Jācenšas, lai tā būtu. Jo tas ir mūsu darbs, sirdsdarbs, hobijs – viss kopā, tāpēc mēs ejam uz maksimumu. Un jāsaka arī, atšķirībā no teātra baletā ir ļoti daudz sastāvu, trīs vai pat četri.
Tās reizes, kad izrāde iet repertuārā, katra ir kā dzimšanas diena, svētki, kad tev jāizdara viss, ko vien spēj, un tu arī vēlies to paveikt, lai iepriecinātu skatītājus, lai izbaudītu lomu.
– Tādā ziņā baleta skatītājiem labāk nekā teātra apmeklētājiem. Protams, abas ir dzīvas mākslas, taču uz baletu var iet trīs un četras reizes, un katra izrāde būs atšķirīga, jo mainās dejotāji.
– Katrs dejotājs lomu izpilda pilnīgi citādi, un, arī izpildot to pašu lomu ar citu partneri, mainās emocijas un ķīmija, tad vēl diriģents un orķestris, apkārtējie kolēģi – katru reizi tā ir unikāla pieredze, nekad nav tā, kā bija iepriekšējā reizē.
Tā arī ir teātra, operas, baleta, jebkuras dzīvās mākslas burvība, tādēļ arī skatītāji atgriežas skatīties klasiskās izrādes vēl un vēl, jo mēs gan emocionāli noķeram kādu jaunu garšiņu, gan ievērojam jaunas izpildījuma nianses.
– Vai arī pati ejat skatīties kolēģu izrādes?
– Jā, apmeklēju. Ja tiek gatavota jauna loma, tajā brīdī varbūt ne, bet pēc tam gan, jo tas ir papildu atbalsts un man arī tie ir svētki – aiziet un paskatīties uz kolēģiem izrādē.
– Kas ir jūsu etaloni baleta mākslā? Mākslinieki, uz kuriem skatāties ar prieku un apbrīnu?
– Noteikti mana repetitore, balerīna Viktorija Jansone, ar kuru kopā gatavoju visas savas lomas. Viņa man jau kopš bērnu dienām ir etalons, vienmēr esmu uz viņu skatījusies ar apbrīnu un iedvesmojusies – tas man ir liels, liels gandarījums, ka varu strādāt ar viņu kopā, ka visas lielās lomas esmu sagatavojusi kopā ar viņu, arī visas balvas iegūtas, pateicoties viņas palīdzībai.
– Balvas, ko esat saņēmusi konkursos visapkārt pasaulei, ir ievērojamas. Vai konkursi vairāk ir slodze, izaicinājums vai prieks?
– Sākumā tas bija liels iedvesmas avots, kad varēju apskatīties, kā strādā citi, kam varu līdzināties, kā dejot.
– Un šādi festivāli, kuros faktiski ir tikai viena deja, kas izcelta ārā no viena liela baleta?
– Arī tas ir ļoti satraucoši. Skatītājiem šādi galā koncerti vienmēr ir uguņošana, svētki, jo viņi tajos redz pašu labāko no labākajām izrādēm.
Vienmēr, kad ir iespēja piedalīties šādos koncertos, tas ir gandarījums un prieks.
Īpaši šajā laikā. Pēc astoņarpus mēnešu pārtraukuma uzstājāmies “Čaikovska festivāla baleta galā koncertā” Hāpsalā, Igaunijā. Bija brīnišķīgi dejot pilnai skatītāju zālei, skatītāji bez maskām, ezers ar gulbjiem, jūra un man bija iespēja tur izpildīt duetus gan no Baltā, gan Melnā gulbja – tas bija tik emocionāli, dvēseliski barojoši, enerģija, ko ieguvām, bija fantastiska, kā adrenalīns nākotnei.
Protams, pandēmijas laikā bija interesanti sekot līdzi Eiropas baleta trupu rīkotajiem digitālajiem priekšnesumiem – nekad agrāk nebija iespējams nopirkt virtuālo biļeti, apsēsties savā dīvānā un skatīties Eiropas lielāko baleta trupu izrādes, izrādes varēja apmeklēt tikai klātienē, ja aizbrauci uz opernamu…
– Bet klātiene ir klātiene.
– To nevar pat salīdzināt! Tu dzirdi aplausus, pirmās orķestra skaņas. Brīvdienās biju uz Marisam Jansonam veltītu Simfoniskā orķestra koncertu – tas bija tāds piedzīvojums, līdz skudriņām un asarām, no skaņas vien, bez dejas, pat man kā cilvēkam, kuram patīk redzēt vizuālo ainu. Un, ja vēl ir dejas komponenti klāt, tas ir neatsverami, it sevišķi, ja tik ilgi bijis liegts redzēt klātienē, būt kopā ar cilvēkiem.
Enerģija, kad mākslinieki ir kopā ar skatītājiem, tā uzlādē!
Mākslinieki šajā laikā piedzīvoja izdegšanu, jo sanāk visu laiku strādāt, strādāt, strādāt, bet nekad nebija tā mirkļa, kad aizej līdz galam, kad vari dot savu maksimumu un arī saņemt no skatītājiem atgriezenisko saiti, enerģiju.
– Tad labākais, ko šajā sezonā varam vēlēt gan dejotājiem, gan skatītājiem, ir iespēja satikties?
– Tieši tā!
