Egils Līcītis: Ir skaidrs, kurš turpmākos četrus gadus valstī būs centrālais atslēgas cilvēks 8
Ceturtdien prezidents ieradās Saeimā. Levita kungs Jēkabielas namā tika uzņemts gan kā ilgi gaidīts viesis, gan kā pieaugušais vecāks vai pieredzējis klases audzinātājs, kurš palīdzēs sakārtot bērnistabā valdošo haosu un savandītību. Deputāti – kā palaidnīgākie loderi, tā tikumīgie, bet vēl apmācāmie jaunekļi – sēdēja solos rātni, paklausīgi un uzvedīgi.
Valsts pirmās personas uzruna kā parasti nebija pieblīvēta ar tukšvārdību un puspatiesībām, bet kā rūpīgi sakrauta malkas grēda, no kuras prezidents vilka ārā pagali pēc pagales.
Kā tas Egilam Levitam raksturīgi – viņš sistematizēja un sagrupēja parlamentam veicamos darbuzdevumus, tā ka teiktais bij saprotams pat Saeimas “kamčatkā” sēdošiem dumjākajiem un latviešu valodu ar grūtībām saprotošajiem audzēkņiem. Domājams, pēc vieslektora pedagoģiskās uzstāšanās daudzi klātesošie saeimieši sarāvās un aptvēra, ka suņudienas beigušās, laiks nolikt malā rumkolas kokčikus, bez vilcināšanas jāķeras klāt pie sabiedriski derīgu pakalpojumu sniegšanas, vairāk jāiesaistās likumdošanas dokumentu ražošanas procesā. (Mēs visi zinām, ka bieži vien parlaments nekustas, kamēr tam neuzsauc nū un neievelk ar grožiem pa sāniem.)
Vēlāk parlamentārieši devās savās nodarbībās, prezidents atgriezās pilī savas varas augstumos.
Nākamajā rītā LTV intervētā Mūrnieces valstības otrā persona Inese Lībiņa-Egnere nebeidza slavināt Levita īslaicīgo viesošanos Saeimas telpās un nevilšu freidiski zīmīgi pārteicās – “pateicoties prezidenta uzvarai” (domādama “uzrunai”). Tikām blakus kanālā LNT rīta programmā pieaicinātais tiesībsargs Juris Jansons (vēl nesenais Levita konkurents cīņā par augsto amatvietu) sodījās par varas nespēju ievērot pašu pieņemtos likumus un izteica cerību, ka tas nāks ausīs valsts galvam, kurš bez kavēšanās pieprasīs konkrētu rīcību.
Un – uz kurieni par pazemojošu Saeimas vadības attieksmi pret zemākstāvošiem apakšniekiem skriešot sūdzēties nule nodibinātā neatkarīgo parlamentāriešu grupa dep. Liepiņas vadībā? Arī neatkarīgie dosies uz pili, uz faktiskā valsts vadītāja rezidenci. Ne velti prezidents saeimiešiem bij teicis par Augstā nama pienākumu noteikt politisko dienas kārtību un būt par konstitucionālās iekārtas centru. Bij jautājis – vai praksē Saeima ir tik stipra un ietekmīga, kā tas dokumentēts uz Satversmes papīra? Deputāti bij kāpušies atpakaļ, pakalpīgi un izdarīgi vicinoties ar rokām – mēs nē, jūs, prezidenta kungs, jūs gan!
Līdz ar to ir skaidrs, kurš turpmākos četrus gadus valstī būs centrālais atslēgas cilvēks.
Esam vēsturisku pārkārtojumu priekšā, kad Latvijā neformāli tiek iedibināta daudz piemērotāka pārvaldes forma par esošo partiju diktatūru, proti – prezidentālā pārvaldes iekārta. Turklāt tas notiek bez veco varnešu greizsirdības uzplūdiem un bez šķības šķielēšanas uz jauno vadību. Levita kungs jau nenāk kā varas uzurpators, bet gan kā tēvišķīgs pamācītājs un prasmīgs valsts būvdarbu vadītājs.
Nācijai ir ārkārtīgi laimējies, ka par pirmo personu ievēlēts tik spējīgs vīrs.
Domātājs, augsti izglītots jurists, briljants konstitucionālo tiesību zinātājs, no dzelzs izgatavots karavadonis, elegants diplomāts, spēcīgs iekšpolitiķis, citējams rakstnieks, erudīts valstsvīrs kā uz divām kājām staigājoša Universitāte – vispusīgi apdāvināts cilvēks. Pats Levits atzinis, ka nekā nesaprotot vien no pavārmākslas.
Jaunajos apstākļos no laivām ārā izkāpj tie mūsu tautu dēli un meitas, kuri gribēja glābties no despotijas un tirānijas, bēgot pāri pus jūrai uz Gotlandi. Roku no durvju kliņķa noņem tie, kas dzīrās iziet protesta gājienos ielās.
Pastāv liela iespēja par veselā saprāta ierašanos pie varas un mūsu valsts tālāku virzīšanos pa izgaismotu ceļu.
Prezidents Levits arvien vairāk sāk kotēties kā sabiedriski politiskā zvaigzne un kā nācijas draugs ar augstu statusu latviešu tautā. Viņš kļūst pazīstams kā cilvēks ar nopelniem jaunatnes audzināšanā un darbaļaužu kulturālā izglītošanā, uz kuru var paļauties cīņā pret nekrietnībām un kurš bauda vispārēju sabiedrības atbalstu. Ne velti cienījami cilvēki, autoritātes kā akad. Stradiņš, prof. Kūle, dr. Ērglis un daudzi citi teikuši – pareizi, tos 100 ķeizariņus sen derēja nomušīt!
