Atskurbtuves kā peļu pīkstiens 0
Jūnijā izskatījās, ka politiķi sasparojušies un pēc masu medijos rakstītā un raidītā par alkoholiķiem slimnīcās sākuši izrādīt interesi par atskurbšanas telpu izveidi. Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija deva valdībai uzdevumu līdz 1. septembrim pieņemt lēmumu, kura ministrija atbildēs par šo jautājumu.
Pieminētās Saeimas komisijas priekšsēdētājs Ainārs Latkovskis augusta sākumā saņēma Ministru prezidenta Valda Dombrovska parakstītu vēstuli, kurā ziņots, ka par atskurbtuvēm atbildīgā ministrija būšot zināma līdz 1. septembrim. Bet nu jau ir 12. septembris un nekā. Jo, izrādās, tūlīt pēc premjera vēstules nosūtīšanas sekojusi valsts sekretāru sanāksme, kur nolemts atskurbtuvju lietu pavilcināt līdz 1. oktobrim. Jautājumu par atbildīgo institūciju iekļaušot “Alkoholisko dzērienu patēriņa mazināšanas un alkoholisma ierobežošanas rīcības plānā 2012. – 2014. gadam”, ko izstrādā Veselības ministrija un ko valdībā iesniegšot 1. oktobrī.
Tas, ka ministrija rada šādu dokumentu, nebūt nenozīmē, ka uz tās pleciem vajadzētu uzgrūst arī atskurbtuvju jautājumu. Tam vajadzētu būt neatliekamam Iekšlietu ministrijas un Vides un reģionālās attīstības ministrijas uzdevumam. Vasarā iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis mani centās pārliecināt, ka viņš strādājot lietas labā, jo par šo jautājumu apspriedies gan Lielo pilsētu asociācijas sanāksmē, arī ar VARAM ministru Edmundu Sprūdžu un pašvaldību vadītājiem, kā arī veselības ministri Ingrīdu Circeni.
Ministre esot apsolījusi – ja būs atskurbtuves, viņa parūpēšoties, lai tur būtu arī feldšeri. Kozlovskis sūrojās, ka viens pats nespējot uzturēt šo iniciatīvu, jābūt valstiskai politikai, jo atskurbtuvēm nepieciešami resursi – daļai naudas jānāk no valsts budžeta, daļai – no pašvaldībām.
Ministrs Sprūdžs patlaban ir “atvēris fronti” cīņai ar lielo pilsētu saimniekiem, bet pirms tam izrādīja lielu degsmi lāču kastrācijā un par tādu sīku jautājumu, kurās Latvijas vietās būtu nepieciešamas atskurbtuves, viņam nav laika ne domāt, ne runāt. Jo strīdi ar pašvaldību vadītājiem un lāču aizstāvība tautā aiziet rūkdami, kamēr atskurbtuvju lieta ir vien tāds peļu pīkstiens. Latvijas Lielo pilsētu asociācijas izpilddirektora vietnieks Māris Kučinskis ir pārliecināts, ka atskurbtuvju jautājums atrisinātos bez ķibelēm, ja valsts piešķirtu nelielu finansējumu. Tās nebūtu iespējams iekārtot visos 119 novados, bet 20 – 30 pašvaldībās to var izdarīt, un par šo ģeogrāfisko pārklājumu būtu jāatbild VARAM.
Ja politiķi gribētu palīdzēt mediķiem patiešām atslogot slimnīcu uzņemšanas nodaļas no prātu pārdzērušām personām, viņi daudz neprātotu – kas, kam un par ko, bet ātri atrastu atbildīgo ministriju, kurai līdz rudenim jau būtu skaidrs redzējums par dzērāju novietņu izvietojumu un nepieciešamajām naudas summām. Droši vien arī par kādu atsevišķu telpu pie atskurbtuves, kur mediķis var pārsiet vai sašūt brūci un izskalot dzērājam kuņģi, lai tas nav jādara slimnīcā.
Aizvadītajā gadā, piemēram, Daugavpils reģionālajā slimnīcā tika atindētas un atutotas vairāk nekā 4000 personu, kas ir gandrīz divreiz vairāk, nekā kardioloģijas nodaļā ārstēti pacienti. Bet lielai daļai no šīm prātu pārdzērušām personām bija jānokļūst atskurbtuvēs, nevis jāaplaiž ar utīm slimnīcas.
Izskatās, ka uz politiķu saprātīgu risinājumu varam necerēt. Pienāks 1. oktobris, pēc tam Ziemassvētki, tad Jaunais gads un milzīga solījumu gūzma pirms pašvaldību vēlēšanām, kur droši vien būs vieta arī atskurbtuvēm.
