Atskurbinoša pieredze celofānā. Normunds Akots vērtē Atkočūna jauniestudējumu Liepājas teātrī 0
Programmiņā izmantotajam Gabriela Garsijas Markesa citātam, ka “ikvienam no mums ir trīs dzīves – viena publiska, viena privāta un viena slepena” –, prasītos pievienot nelielu rezumējumu – visas trīs kopā veido to neatkārtojamo salikumu, kurā izpaužas un atklājas cilvēka patiesā būtība.
Līdz galam izprast šo būtību mūsu racionālais prāts tā arī nav spējis, bet kas gan mēs būtu, ja tomēr necenstos to darīt? Svešinieki svešā pasaulē vai tomēr savai būtībai pakļautas būtnes?
Paspīdināt šo jautājumu rampas ugunīs, vienlaikus ielūkojoties mūsu trīskāršās dzīves spoguļos un to savstarpējos atstarojumos, Liepājas teātra jaunākajā iestudējumā mēģina pie mums labi pazīstamais lietuviešu režisors Rolands Atkočūns.
2016. gadā Paolo Dženovēze uzņēma filmu “Pilnīgi svešinieki”, kurā viņam, pēc paša vārdiem, “izdevās pārtvert sociālo fenomenu, ar kuru katrs varam identificēties”, un tādējādi precīzi trāpīt vienā no tehnoloģisko sabiedrību raksturojošiem fenomeniem.
To apliecina Ginesa grāmatā iekļauto rimeiku skaits dažādās pasaules valstīs un pēcāk uzrakstītās lugas popularitāte, pēc kuras tapis arī liepājnieku glancīgais iestudējums.
Lugas sižetisko kodolu autors ir savērpis apkārt visai iecienītam komunikācijas veidam, kuru šodienas valodā varētu nosaukt par nelielu tusiņu draugu lokā. Mārtiņa Vilkārša rūpīgi nostrādātajā, bet ne pārsteidzošā, sterili dizainētajā interjerā uz skatuves sapulcējas maza “organizētās laimes sabiedrība”, lai kopīgi pavērotu mēness aptumsumu, pie vīna glāzes pamēļotu par kārtējiem veiksmes stāstiem un uztaisītu pāris kolektīvu selfiju.
Sarunās uzdzirkstī pa kādai asprātībai, kuras pārtrauc telefona zvani, ieskanas pa kādai dzēlībai, kas viegli sašūpo remdeno emociju plūdumu, taču visiem zināmais jau tāpat ir labi zināms un pasākumu atkal draud sabojāt parastā garlaicība.
Lai tā nenotiktu, mājas saimniece Eva piedāvā – varbūt tieši mēness īpašā stāvokļa ietekmē – visiem kopā uzspēlēt kādu jocīgu spēlīti ar pašiem svarīgākajiem modernā cilvēka dzīves atribūtiem.
Un proti – saliekam savus viedtālruņus rindiņā uz galda un katru zvanu vai īsziņu pārslēdzam skaļajā režīmā, lai saruna būtu dzirdama visiem.
Riskanti? Jā, pat bīstami, un to apzinās katrs spēles dalībnieks, tomēr piekrīt, jo pastāv taču iespēja, ka mans telefons neiezvanīsies un mani noslēpumi paliks neatklāti, bet es uzzināšu kāda cita noslēpumu.
Protams, dzīvē un tātad arī teātrī tik vienkārši nekas nenotiek. “Melnā kastīte” šodien reģistrē visu,
mūsu “skeleti no skapjiem” sen ir pārvākušies uz šo tehnoloģijas brīnumu
un ir gatavi atklāt savus noslēpumus katram, kas to lietpratīgi paglaudīs vai arī brutāli uzlauzīs.
Ievērojot visas dramaturģiskās likumības, izrādē viens pēc otra nāk gaismā draugu noslēpumi: no sevis un citiem slēptas ģimenes nesaskaņas, sānsoļi, krāpšana, mazas nodevības un pat nesen iepazītas seksuālās orientācijas maiņas.
Katra loma ar daudzkārt lietotu režisorisko risinājumu palīdzību tiek virzīta uz savu kritisko punktu, kuru šoreiz iezīmē kārtējais telefona zvans. Īss šoka moments un tam sekojošs emociju izvirdums, kurā aktieri atbilstoši savai izpratnei un režisora prasībām eksponē situācijas izmaiņas jaunatklāto faktu ietekmē.
Scēniski viendabīgajā un ārēji pievilcīgajā spēlē stingri tiek ieturēts ansambļa princips –
katram izrādes personāžam telpā un laikā tiek dots savs “krītošās zvaigznes” uzmirdzēšanas moments, kurus aktieri smuki piepilda ar sava varoņa acumirklīgajām reakcijām un stilistiski pieslīpētām rīcības izpausmēm. Nav pat vajadzības īpaši izcelt vienu vai otru aktierveikumu, jo visi lomu zīmējumi ir vienlīdz profesionāli nostrādāti, publikas pieprasījumu un gaumi apmierinoši.
Tas, ka nekur tālu no savas cilvēciskās būtības neesam aizklīduši, ātri un uzskatāmi kļūst ieraugāms visu aktieru izspēlētajos tēlu raksturojumos. Vēlme padarīt otru par savu īpašumu un izvirzīt savas prasības, kādam viņam vajadzētu būt, dominē teju vai visās attiecībās, jo īpaši tajās, kuras saucam par mīlestību.
Izrādes varoņu saraustīto un samezgloto attiecību mudžeklis, kurā ik pa brīdim notiek kāds īssavienojums, klusuciešot tiek turēts zem glīta dekoratīvā paneļa, lai lieku reizi nekacinātu mūsu pašapziņu ar domu, ka viss apkārt redzamais patiesībā ir viens vienīgs viltojums. Labāk uztaisām kopā vēl vienu smaidošu selfiju, un
visa slepenā dzīve lai tā arī paliek neizdibināma mēness aptumsuma vīzija.
Viena no mūsdienu teātra iezīmīgām tendencēm ir tvert īstenību kā estētisku fenomenu. Attēlu virknējums uz skatuves, saskaņā ar Žaka Ransjēra teorētiskajiem pārspriedumiem, dod iespēju skatītāja uztverei ne vien akceptēt atainoto dzīves realitāti, bet arī ielūkoties tās neredzamajos slāņos un gūt no šī procesa estētisku baudījumu.
Rolands Atkočūns savos iestudējumos, līdzīgi kā to darīja Dž. Dž. Džilindžers, vizuālo akcentu estetizētajā attēlu virknē liek uz sabiedrībā valdošajiem priekšstatiem par “skaistu dzīvi” un izrādes stilistiku ar scenogrāfa un kostīmu mākslinieka palīdzību iespiež spīdīgos rāmjos.
Lielākoties publikai tas patīk, jo atbilst cilvēka vēlmei kaut uz brīdi tikt ārā no vienmuļās ikdienas, un kāpēc gan teātris lai šo vēlmi neapmierinātu? Tomēr šādam teātra modelim ir savas ēnas puses, kas vislabāk atklājas, ilgākā laika posmā pavērojot līdzīgā manierē veidotas izrādes, ko radījuši režisori ar līdzīgu skatījumu uz teātra mākslu.
Glancētās bildītes ātri vien sāk apnikt, jo personāžu uzvedības kodekss uz skatuves ir sašaurināts līdz diezgan banāliem stereotipiem
un režisoriskās stila prasības ierobežo vai pat neļauj aktieriem meklēt savas, individuālas, neordināras, neparastas utt. rīcības izpausmes vai atbildes reakcijas.
Nav jau tā, ka Liepājas teātra aktieri necenstos, un spēcīgākie talanti arī atrod iespēju šos šķēršļus pārvarēt, taču Atkočūna režisoriskā darbošanās maniere laika gaitā ir izkristalizējusies gatavos šablonos, kas arvien biežāk kļūst par slazdiem.
Taisnības labad jāpiebilst, ka liepājniekus šoreiz lielā mērā glābj lugas saturs, kas neļauj dzīvo attiecību spēli nosmacēt celofānā.
Meli jau sen ir kļuvuši par normālu komunikācijas sastāvdaļu visās cilvēka dzīves jomās,
un izrāde tomēr neļauj skatītājam pilnībā distancēties no kņudinošā jautājuma: ko gan mēs paši darām ar savu dzīvi? Atskurbinoša pieredze laiku pa laikam ir vajadzīga katram, un izrāde tādu sniedz.
Paolo Dženovēze, “Mēness aptumsums” 2 cēlienos, iestudējums “Pilnīgi svešinieki” Liepājas teātrī
Režisors: Rolands Atkočūns, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Jolanta Rimkute, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis, no itāliešu valodas tulkojusi Dace Meiere.
Lomās: Edgars Pujāts, Inese Kučinska, Sandis Pēcis, Signe Dancīte, Kaspars Gods, Karina Tatarinova, Leons Leščinskis vai Viktors Ellers, Madara Krživeca.(LiepU aktierkursa 3. kursa studente).
Nākamā izrāde: 13. martā.
