Atšķirties pasaules mūzikas kokteilī. Saruna ar dūdinieku Kasparu Bārbalu 0
Dūdu un bungu grupa “Auļi” strādā pie jauna starptautiska projekta, pētot senu dziedāšanas tehniku saspēlēšanos ar dūdu un bungu skaņām. Ar Latvijas slavenāko dūdinieku KASPARU BĀRBALU sarunājāmies par tradicionālā un mūsdienīgā dialogu, kultūru saplūsmi un atšķirībām, un par dzirkstelēm, ko šķiļ tautas dejas.
Kaspar, tava vasara, tēlaini sakot, šogad pagājusi vienos radošos auļos – radīta mūzika deju lieluzvedumam “Māras zeme”, muzicēts koncertos kopā ar “Auļiem” un “Tautumeitām”, skatītājiem nodots “Baltu cilšu” skaņu celiņš, turpinās ikdienas darbs studijā “Lauska”.
K. Bārbals: Lielākais darbs bija Deju svētkos, lai gan kopā ar Edgaru Kārkliņu mazliet izdevās uzspēlēt dūdas arī svētku noslēguma koncertā (Raimonda Tigula “Lec, saulīte” dūdu partijas. – A. K.). Deju svētku lieluzvedumam mūziku gan gatavojām jau gadu iepriekš, tagad atlika aiziet un noklausīties, kā viss kopā skan. Daļa mūzikas bija no izrādēm “No zobena saule lēca”, lielākoties jau gatava, tāpēc interesanta bija iespēja veidot pārejas starp dejām – te izpaudāmies ļoti radoši.
Pamatīgs izaicinājums bija katrā no laikmetu lokiem atspoguļot arī citātus no Dziesmu svētkiem. Viens no uzdevumiem bija pārlikt dejai “Saule, Pērkons, Daugava” mūziku, kas šķita pilnīgi nereāli, jo – kā gan vari mēroties spēkiem ar Dziesmu svētku estrādes varenību? Beigās izveidojām mūziku pilnīgi citā virzienā ar koklītes flažoletiem, kurā melodija tikko jaušama. Ceru, ka tas nolasījās. Lielais uzdevums bija arī fināls, ko komponējām kopā ar orķestri un “Auļu” bundzinieku Mārtiņu Miļevski.
Atnāca Jānis Purviņš un noskaldīja – šeit 16 taktis nāk meitenes vienā tempā, te 16 taktis puiši – citā tempā, vidū vēl jāiekomponē Uģa Prauliņa skaņdarbs un viss atrisinās ar “Gaismas pili”! Izklausījos visus iespējamos “Gaismas pils” ierakstus – manā skatījumā kvalitatīvākais bija no 1973. gada, Dziesmu svētku simtgades, te kvalitātes ziņā var mēroties tikai šā gada noslēguma koncerts.
Pieļauju, ka mūzikas radīšana tautas dejām krietni atšķiras no tā, ko radāt “Auļu” albumos.
Radot mūziku dejai, sākumā vienmēr ir divi redzējumi – dejotāju un mūziķu –, jo katrs to audeklu redz mazliet citādi. Bet, ja atrodi kopējo tempu, emocijas, kāpinājumus, tad viss saslēdzas.
Nav noslēpums – ikdienā esi kopā ar Deju svētku jaunāko virsvadītāju, horeogrāfi Dagmāru Bārbali. Pieļauju, ka arī viņas vadītais tautas deju ansamblis “Vektors” tiek pie jaunas, dejojamas mūzikas.
Strādāt ar Dagmāru ir ļoti viegli – viņa ir ļoti punktuāls un pedantisks cilvēks, un allaž ir skaidrs, ko viņa vēlas, – mēs viegli saprotamies. “Vektors” šogad svin 60 gadu jubileju, iespējams, taps kaut kas šajā sakarā. Man ir liels prieks, ka abi esam šajā deju kustībā, pat ja darba gaitā ir daudz diskusiju, viedokļu un riska.
Tu komponē ne tikai dejai, bet arī kino, kas atkal ir gluži “cita opera”. Šogad tevis veidotais skaņu celiņš filmā “Baltu ciltis” ir jau otrais darbs kopā ar brāļiem Ābelēm, sekojot filmai “Kurši”.
Protams, kinematogrāfiska mūzika prasa citādu pieeju. Radot mūziku “Auļiem”, man ir svarīga sajūta, ka to spēlēsim festivālā, un es mēģinu prognozēt, kā reaģēs publika, domāju par to, vai būs vajadzīgā enerģija man un grupas biedriem, bte filmā vairāk radi noskaņu motīvus – bailes, spriedzi, mieru un tā tālāk. Mana vēlme bija pēc iespējas vairāk skaņradē iesaistīt tautas mūzikas instrumentus. Bet izrādījās, ka atbilstošu instrumentu nemaz nav tik daudz. Mistisku noskaņu rada kokle, lociņu instrumenti, bet, piemēram, dūdas ir mazāk piemērotas. Meklēju, protams, kaudzi sintētisko instrumentu, skaņas ģeneratoru, kombinēju skaņas, mēģināju tās radīt no jauna.
Tā vien šķiet, ka esi sapratis to mūzikas veiksmes formulu, kas uzrunā klausītāju – ne tikai Latvijā, bet arī aiz tās robežām. “Auļi” joprojām ir viena no retajām Latvijas apvienībām, kas koncertē un top klausīta ārzemēs.
Šogad gan vairāk rosījāmies tepat, Latvijā, pabijām tikai kaimiņos Viru folkfestivālā Igaunijā, plānā ir viena tūrīte Japānā. Prieks, ka šogad Vācijā izdots mūsu un “Tautumeitu” kopīgi ierakstītais albums “Lai māsiņa rotājās”, kas iekļuva arī dažādos pasaules mūzikas topos.
Šobrīd lielās ierakstu kompānijas vairs nav tik varenas, daudz kas notiek mazajās, bet viss atkarīgs no tā, cik daudz pats cilvēks darbojas, dibina sakarus.
Tavā mūzikā jābūt kādai odziņai, kas piesaista, jo arī tur cilvēki meklē kaut ko svaigu un foršu, un nav svarīgi, vai tas būtu kaut kas lirisks vai ritmisks, reizēm pietiek ar foršu balss tembru.
“Auļos” mīt nemiera gars, allaž meklējat ko jaunu, tiesa, tradīcijā balstītu – albums kopā ar “Tautumeitām” ir piemērs, kas izpelnījās ne tikai klausītāju piekrišanu, bet arī “Zelta mikrofonu”.
Ir saglabājies ļoti maz latviešu folkloras materiāla dūdām – ja spēlētu tikai to, mums būtu varbūt četras dziesmas. Tradicionālā folklora tomēr ir vērsta uz rituālu, kurā svarīga loma ir nemitīgam atkārtojumam, bet, ja meklē iespēju muzikāli izpausties vairāk, tad gribot negribot jāizkāpj no rāmjiem.
Slavenais “Auļu” dūdu meistars Māris Jansons reiz teica – “Auļi” pastāvēs tik ilgi, kamēr pašiem būs interesanti. Idejas nāk un rodas, atliek tikai izvēlēties, kuru īstenot. Tradicionālais pamats mūsu meklējumiem ir saistīts ar nacionālo identitāti – tas ir elements, ar ko atšķiries visā pasaulē.
Globāli šobrīd ir tendence visām tautām sajaukties, veidojas viens liels konglomerāts – ne tikai dzīvē, bet arī mūzikā.
Tāpat kā tu mūsdienās nevari atšķirt Berlīni no Parīzes vai Londonas, arī pasaules mūzikā ir tas pats, šobrīd tajā jau turpat desmit gadu dominē Āfrikas ritmi, to var redzēt, piemēram, pēc “Transglobal World Music Chart” pasaules mūzikas topa, kurā “Auļi un “Tautumeitas” bija vieni no retajiem no mūsu reģiona. Mūsu vēlme ir parādīt, ka vēl pastāv spilgtas tradicionālās mūzikas atšķirības.
Tikko atgriezāties no tālās Mongolijas, kur, nojaušu, tapa kas nebijis.
Iepriekšējais projekts pievienoja “Auļiem” “Tautumeitu” meiteņu balsis, bet tagad ir doma pieslēgt klāt arī veču dziedājumu. Šoreiz gan skatāmies pāri robežām, meklējot pasaulē dažādas interesantas, senas dziedāšanas tradīcijas, jo arī dūdu un bungu spēlēšana ir sena. Kā pirmajai esam pieķērušies rīkles dziedāšanai, kas pamatā izplatīta Altaja reģionā, arī Kazahstānā. Tā ir teju rūkoņa, kaut kas pirmatnējs un pārsteidzošs, un nav īsti skaidrs, kā cilvēks vispār spēj radīt šādu skaņu.
Šogad vairākās ekspedīcijās viesojāmies pie mongoļu rīkles dziedoņa Batzoriga Vančiga. Braucām turp ar domu, lai paši spēlējot sajustu to, kas tur virmo gaisā kopš seniem laikiem, milzu plašumu, kāda mums nav. Aizbraucām uz nedēļu, mitām jurtās jeb “ger” Tereljes Nacionālajā dabas parkā, paralēli filmējām un strādājām studijā Ulanbatorā. Ceram, ka septembrī cilvēkus sasniegs pirmais mūsu kopdarbs videoklipa veidā.
Saruna turpinās pēc video.
Latviešu un mongoļu kultūrā pirmā acumirklī saskatāms vairāk atšķirīgā. Atklājāt arī kopīgo?
Mongoļu dziesmas lielākoties vēsta par lielās huņņu impērijas varenību, kas mežonīgos auļos vēlās pār kalniem, apdziedot Čingishana iekarojumus. Mūsu vēstures pieredze ir citāda, tomēr it visiem kopīgas ir kara priekšnojautas, notikumi un pieredze par dažādu lielvaru rašanos un krišanu.
Manuprāt, mūsu mūzika sakodās kopā diezgan labi – auļo gan viņu zirgi, gan mūsu bungas un dūdas.
Arī viņu spēlēto instrumentu, divstīgu ģīgu jeb morinhuru, ko angliski dēvē par horse headed fiddle, tāpat kā mūsu bungu statīvus rotā zirga galva. Tas atkal ir apliecinājums, ka pirmatnējais mums visiem ir vienāds, īpaši muzikālajā formā – tajā ir gan satraukums, gan pārdzīvojums, prieks, bēdas, un šis pirmatnīgums iedvesmo.
Izrāde “No zobena saule lēca”
* Režisors Uģis Brikmanis, horeogrāfs Agris Daņiļevičs, mūzika – bungu un dūdu grupa “Auļi”, muzikālais vadītājs Kaspars Bārbals.
* Piedalās vairāk nekā 40 dažādu paaudžu deju kolektīvi, etnomūziķi: Kristīne Ādmine, Liene Brence, Lauma Bērza, Sandra Budeviča un citi. Tērpu autores: Evija Dāboliņa un Kristīne Korečko.
* 2018. gada izrāde ir iekļauta Latvijas valsts simtgades programmā.
