Liāna Langa: Atskats uz saturu 10
Kopš 1997. gada 20. janvāris ir Latvijas valsts noteikta barikāžu aizstāvju atceres diena.
Šogad, lasot publikācijas par barikāžu atceres pasākumiem, iekrita acīs, ka rakstos par tiem trūkst visbūtiskāko formulējumu, kas sabiedrībai, tostarp jaunajām audzēm, paskaidrotu, kāpēc 1991. gada janvārī Rīgā tika organizētas barikādes, proti, ka tas bija piecdesmit padomju okupācijas gados izsāpēts un nobriedis tautas gribas akts. Vairākums tīmeklī un presē publicēto rakstu it kā būtu uztapināti kādā matricā, kurā liegts lietot jēdzienus Komunistiskā partija un tās Centrālā komiteja, PSRS īstenotā vardarbīgā Latvijas okupācija, noziedzīgs, represīvs režīms, Latvija – PSRS Baltijas kara apgabals, VDK. Šos vārdus neatradu nevienā lielākajā Latvijas ziņu portālā vai laikrakstā (par patīkamo izņēmumu – vēlāk) un pat ne Latvijas Republikas Saeimas izplatītajā paziņojumā par izdoto grāmatu, kurā “apkopotas Latvijas toreizējā likumdevēja – Augstākās padomes (AP) – barikāžu laikā ārvalstu medijiem izplatītās preses relīzes”. Šajā paziņojumā minēta “PSRS agresijas apvaldīšana Baltijā 1991. gadā (…)”.
Tas viss, neraugoties uz Satversmes preambulā formulēto: “Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brīvību, 1990. gada 4. maijā atjaunojot valstisko neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata. Tā godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus, nosoda komunistisko un nacistisko totalitāro režīmu un to noziegumus.” Vai medijos lasāmais ir pašcenzūra zemapziņas līmenī kā padomjlaikos? Kāpēc tāda saudzējoša attieksme pret kompartiju – organizāciju, kuras vadībā notika gan masveida izsūtīšanas un deportācijas, gan Latvijas okupācija? Tā apliecina, ka Latvijā pēc politiskā režīma maiņas un neatkarības atgūšanas nav notikusi atkomunistiskošana un tā vēl arvien ir aktuāla, savukārt politikā darbojas tik daudz ekskomunistu, ka mediju vide radusi pieņemt šo faktu kā pašsaprotamu un komunicē saudzējošā režīmā. It kā LPSR pilsoņu kolaborācija ar padomju režīmu Latvijā nekad nebūtu notikusi, un pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 1990. gada 4. maijā visi slaidi un ātri būtu iekļuvuši jaunā apziņas līmenī. Mēs nosodām nacismu, bet klusējam par tam līdzvērtīgi noziedzīgo komunisma režīmu. Tiesa – par šī režīma izvērtēšanu starptautiskā tribunālā, kaut simboliskā, arvien skaļāk runā kā par neizbēgamu agrāk vai vēlāk. Bijušo Varšavas pakta valstu sabiedrības minstinās, un procesi tiek ekskomunistu novilcināti, savukārt Rietumi (ar atsevišķiem izņēmumiem publisko intelektuāļu veidolā) nepauž pārlieku lielu interesi par tā nepieciešamību. Jaunāko laiku vēsturē ir iegājusies “uzvarētāju doktrīna” – PSRS uzvarēja nacismu, tādēļ uz tās noziegumiem vēl arvien tiek pievērtas acis. Šo netaisnības rutīnu pārvarēt nav viegls uzdevums, tikmēr noziegums atgriežas Krievijas īstenotās ārpolitikas veidolā. Baisi apzināties, ka komunistiskā režīma izvērtējums pasaulē jau ir nokavēts un mēs atgriežamies šausmu filmā, kurai grūti noticēt.
Vai pēc šāda veida barikāžu atceres notikumu atspoguļojuma jābrīnās par kādas jaunas sievietes žurnālā “IR” teikto: “Kad Latvijā taisījās ienākt padomju karaspēks, latvieši veidoja aizsardzības brigādes Doma laukumā…” Pieļauju, viņai varbūt pat nav zināms, ka padomju karaspēks pēc piecdesmit gadiem no Latvijas vēl nebija izvests. Tādēļ barikāžu atceres pasākumi jāizmanto ne vien dziedāšanai un atmiņām, bet arī mūsu valsts interesēs – nacionālās identitātes stiprināšanai un sociālās atmiņas uzturēšanai šiem mērķiem atbilstīgā publiskā komunikācijā, atgādinot mūsu jaunākās vēstures gaitu Otrā pasaules kara laikā un pēc tam. Mediju loma sabiedrības izglītošanā nav pārvērtējama.
Izņēmums bija Gunitas Nagles raksts “Janvāra ugunskuri”( “IR”, 14. – 20.1. 2016), kurā teikts, piemēram, ka “…PSRS vadība iesūtīja Baltijā dažādas bruņotas vienības un komunistu vadībā organizēja valdības nomaiņu neatkarību pasludinājušajās republikās.” Nudien, jā, – komunistu vadībā, ko izvairās pieminēt mūsu mediju vairākums.
