Atskats uz laika viļņiem un virpuļiem. Armands Znotiņš recenzē jaundarbus Latvijas Jaunās mūzikas dienās 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ilgi gaidīti un beidzot sagaidīti 2021. gada festivāla “Latvijas Jaunās mūzikas dienas” pēdējie divi koncerti.
Tā, protams, ir tikai daļa no pēdējo nedēļu un mēnešu bagātīgā mūsdienu skaņumākslas piedāvājuma, kur jāpiemin “Baltijas mūzikas dienas” ar Platona Buravicka, Krista Auznieka, Evijas Skuķes, Santas Ratnieces, Gundegas Šmites, Santas Bušs opusiem līdzās igauņu un lietuviešu veikumam un vēl citas programmas.
Turpretī “Latvijas Jaunās mūzikas dienas” te turpināja atklāšanas koncertā īstenoto ieceri Stīva Reiha opusa “Piano Phase” atskaņojumam kopā ar jaunradītām latviešu komponistu partitūrām – 17. aprīļa tiešsaistes programma “Ligeti. Laika viļņi” ietvēra Armanda Skuķa, Annas Ķirses un Oskara Herliņa radošo dialogu ar Ģērģa Ligeti Otro stīgu kvartetu, bet 29. aprīļa tiešsaistes koncertā skanēja Žerāra Grizē “Vortex temporum”, kur nosaukumā minētais “laika virpulis” sabalsojās ar Mārtiņa Viļuma un Lindas Leimanes priekšstatiem par muzikālo laiktelpu.
“Sinfonietta Rīga” stīgu kvartets ar vijolniecēm Agnesi Kanniņu un Kristiānu Krūskopu, altistu Artūru Gaili un čellistu Kārli Klotiņu latviešu avangarda mūzikā ir iedziļinājies tikpat konsekventi kā Latvijas Radio koris, un šī kamermūzikas programma arī atsauca atmiņā nesen piedzīvotos pirmatskaņojumus Alises Rancānes, Evijas Skuķes un Agitas Reķes kordarbiem – atskaņotājmākslinieku līmenis augsts, un komponistu profesionālās meistarības un iedvesmas pakāpe arī.
Ja nupat iepazītos stīgu kvartetus vajadzētu novērtēt kādā kompozīciju konkursā, tad šis uzdevums būtu tikpat sarežģīts kā Radio korim adresēto skaņdarbu gadījumā, jo grūti kādu partitūru izcelt pāri citām.
Vispirms jau uzmanību pievērsa Armanda Skuķa “Deviations” ar trauksmainiem stīgu instrumentu tembriem, ar nospriegotu tematisko attīstību, kur komponista izvēlētie artikulācijas, harmonijas, ritma parametri izcēla mūzikas satura dramatiskās kompleksitātes, un otrādi – skaņdarba vēstījuma rakursi deva papildu izgaismojumu muzikālā īstenojuma racionālajiem, tehnoloģiskajiem parametriem.
Līdzīgi ar Annas Ķirses raksturā un mentalitātē atšķirīgo skaņu pasauli – kvartetā “Mundus invisibilis” vilktās paralēles ar sēņu tīklojumu guvušas dziļākas metaforas jēgu, kur skaņuraksta emocionālo vaibstu trauslums un impulsivitāte sasaucās ar opusa mākslinieciskās dramaturģijas principiem, ar skaņdarbā dzirdamajiem instrumentālo līniju izvērsumiem un sablīvējumiem.
Šādā koncepcijā tikpat rūpīgi un izsmalcināti tika ievīta arī elektronika, turpretī Oskara Herliņa skatījums uz elektroakustiskās mūzikas iespējām opusā “Block Buster” bija tiešāks, ekstravertāks, paradoksālāks – darbā atspoguļoto tēlu intensitāte šeit teicami atbilda formas noapaļojumam, bet partitūras elektroniskās daļas tembru un vispārējo lomu nevaru uztvert citādi kā komponista savdabīgās humora izjūtas izpausmi.
Skeptiskāki vārdi? Arī to netrūkst. No audioieraksta 45 minūtēm divpadsmit aizņēma Armanda Skuķa mūzika, septiņas – Oskara Herliņa mūzika, bet Annas Ķirses jaundarbs – tikai piecas.
Viss pārējais bija filozofisku eseju lasījums. Anna Ķirse gan izteikusies, ka “Mundus invisibilis” ir pirmā daļa tālāk iecerētā sērijā, taču šeit vēl lielākā mērā nekā abu pārējo komponistu darbos bija manāms, ka daudzsološas idejas aprāvās uz tikpat saistoša turpinājuma sliekšņa.
Aiz kadra palika Ligeti Otrais stīgu kvartets, kas rosināja to noklausīties opusa pirmatskaņotāju – Lasāla kvarteta versijā, un šis priekšnesums savukārt lika secināt, ka “Sinfonietta Rīga” četru mūziķu ansamblim tomēr vēl ir šis tas darāms tembrālā kolorīta daudzveidības izkopšanā.
Ģērģam Ligeti sava stīgu kvarteta divdesmit minūšu hronometrāžā, bez šaubām, bija pietiekami daudz laika muzikālo ideju kontrastainām atklāsmēm, un, arī apcerot neapšaubāmi diskutablo jautājumu par mūsdienu skaņumākslas laiktelpas proporcijām, jāizsaka vēlme nākotnē sagaidīt, piemēram, Armanda Skuķa, Annas Ķirses un Oskara Herliņa radītus koncertus klavesīnam, trompetei vai čellam un orķestrim vismaz pusstundas garumā.
Par 29. aprīļa programmu “Vortex temporum” pirmām kārtām jāteic, ka Žerārs Grizē koncerta tituldarbā ar lakoniskumu sevi neapgrūtināja – 40 minūšu garais opuss ritēja vairākos tematiskā materiāla attīstības viļņos, kuru konceptuālā būtība gluži labi sasaucās ar Frīdriha Nīčes filozofijā definēto “mūžīgās atgriešanās” ideju.
Normunda Šnē vadītajā sešu mūziķu interpretācijā, protams, pavērās arī citi skaņdarba jēgas slāņi.
Klarnetista Mārtiņa Circeņa, vijolnieces Lienes Neijas-Kalniņas, čellista Kārļa Klotiņa un altista Ivara Brīnuma panākumi tik nozīmīgu avangarda partitūru iedzīvinājumos ir labi zināmi, bet flautistes Egijas Sproģes līdzdalība bija patīkams atklājums, turpretī pianiste Agnese Egliņa, šķiet, ir nenogurdināma, un viņas apbrīnojamās prasmes vissarežģītāko instrumentālās kamermūzikas uzdevumu risināšanā bija klātesošas arī šeit.
Pēdējos divos “Latvijas Jaunās mūzikas dienu” koncertos pārstāvēto latviešu komponistu vidū Mārtiņš Viļums ir vispieredzējušākais, un kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” spēlētais pirmatskaņojums opusam “The Stream of Disappearance” to lieliski apstiprināja.
No komponista iepriekšējās daiļrades pārmantotā artikulācijas nianšu gamma un tembru jūtīgums te saplūda ar māksliniecisko žestu un impulsu plastiku un bagātīgumu, ar orķestra krāsu un harmoniju izteiksmību, kopumā ļaujot sastapties ar vienlīdz mistisku, intelektuālu un juteklisku pieredzi.
Viļuma darba izcilība turklāt nebūt neaizēnoja otru pirmatskaņojumu, kas atstāja pārliecību, ka Lindas Leimanes “Ray-bows” ir viena no viņas līdz šim labākajām partitūrām – forma būvēta drošās, izvērstās līnijās, bet orķestra iespēju izpētē gūtajos atradumos rodams gan dažādi tulkojamu izjūtu spektrs, gan muzikālo plūsmu savijumi, sadursmes un pretstati.
Arī tos iespējams definēt kā laika viļņus un laika virpuļus, arī tie noteikti pelnījuši vēlreizēju izklāstu ar publiku klātienē.
