Atskats uz vizīti 100 FOTO: Pāvests Francisks citē Mauriņu un atzīst, ka mūsu saknes ir stipras 0
Pirmdien daudzi tūkstoši Latvijas kristiešu piedzīvoja prieku sastapt pāvestu Francisku Rīgā un Aglonā.
Pēc divu dienu vizītes Lietuvā pāvests Francisks 24. septembra rītā ieradās Latvijā. Baltijas valstu neatkarības simtgadē viņš apmeklē visas trīs Baltijas valstis (pirmdien pāvests atrodas vizītē Igaunijā) un pirms vizītes videouzrunā akcentēja, cik liels dārgums ir brīvība: “Vēlos pagodināt visus tos, kuru pagātnes upuri ir darījuši iespējamas pašreizējās brīvības. Brīvība, kā zinām, ir dārgums, kas nemitīgi jāglabā un kā neizmērojams mantojums jānodod tālāk jaunajām paaudzēm.”
Aicina raudzīties nākotnē
Pēc ierašanās no lidostas pāvests Rīgas pilī tikās ar Valsts prezidentu Raimondu Vējoni, Latvijas augstākajām amatpersonām, politiķiem, nevalstisko organizāciju vadītājiem un citiem sabiedrības pārstāvjiem.
“Svētais Tēvs! Lūdzu,/ pieņemiet manu pateicību par Māras zemei izrādīto godu, apciemojot mūs Latvijas valsts dibināšanas simtajā gadadienā,” uzrunā sacīja Raimonds Vējonis. “Pirms 25 gadiem svētais Jānis Pāvils II ar savu vizīti Baltijā uzsvēra nesen atgūtās brīvības vērtību un iedrošināja mūsu tautu ceļā uz pilnvērtīgu demokrātiju un atgriešanos Eiropas kopējā telpā. Šodien Jūsu Svētības vizīte ir nozīmīgs pamudinājums sekot cilvēka cieņas, brīvības un taisnīguma ideāliem. Jūsu apmeklējums iedvesmos un stiprinās mūsu ģimenes, sabiedrību un valsti.”
Pāvests Francisks uzrunā pieminēja, ka Latvijas valsts un tās galvaspilsēta, kas pagātnē ir piedzīvojusi spēcīgus sociālos, politiskos, ekonomiskos un garīgos pārbaudījumus, šodien ir kļuvusi par vienu no galvenajiem kultūras, politikas un ostu centriem šajā reģionā: “Jūsu kultūras un mākslas pārstāvji, un jo īpaši – no mūzikas pasaules, ir guvuši lielu ievērību ārvalstīs. Arī šodien man bija iespēja to novērtēt manas ierašanās laikā lidostā. Tādēļ domāju, ka uz jums var ļoti labi attiecināt Psalmu autora teiktos vārdus: “Manas žēlabas Tu esi pārvērtis līksmē.” Latvija, dainu zeme, ir pratusi savas vaimanas un savas sāpes pārvērst par dziesmu un deju, un tā ir spējusi pārtapt par dialoga, satikšanās un mierpilnas sadzīvošanas vietu, ar aicinājumu raudzīties nākotnē.”
Akcentējot neatkarības simtgadi kā nozīmīgu notikumu visai sabiedrībai kopumā, pāvests runāja par brīvību un nācijas atjaunošanu: “Tā ir brīvība, kas kļuva iespējama, pateicoties saknēm, uz kurām jūs esat balstīti, kā mēdza pieminēt Zenta Mauriņa, kas daudziem no jums ir sniegusi iedvesmu: “Manas saknes ir debesīs.”
Bez spējas skatīties augšup, bez aicinājuma pēc augstākiem horizontiem, kas mums atgādina par “visaugstāko cieņu”, kas ir katra cilvēka neatņemama daļa, nebūtu iespējama jūsu nācijas atjaunošana.
(..) Ikreiz, kad mēs kā cilvēki un kā sabiedrība iemācāmies raudzīties augstāk par mums pašiem un par mūsu pašu interesēm, savstarpējā sapratne un apņēmīga iesaistīšanās pārtop par solidaritāti; un tā savā dziļākajā būtībā un tajā ietvertajā izaicinājumā kļūst par vēstures veidošanas pamatu vidē, kur konflikti, spriedze un tie, kas pagātnē būtu bijuši uzskatāmi par pretiniekiem, var sasniegt daudzpusīgu vienotību, kas rada jaunu dzīvi.”
Par sabiedrības attīstību Francisks sacīja, ka to nevar izmērīt tikai un vienīgi pēc tai piederošiem īpašumiem un resursiem, bet svarīga ir vēlme radīt dzīvību un nākotni: “Tas kļūst iespējams tikai tik lielā mērā, cik stipras ir saknes pagātnē, cik daudz ir radošuma tagadnē un cik daudz ir ticības un cerības nākotnē. To mēra pēc spējas veltīt savu ieguldījumu un mērķtiecīgi strādāt, kā to ir parādījušas iepriekšējās paaudzes.”
Pāvests solīja, ka viņš svētceļojumā Latvijā lūgsies no Dieva, lai Viņš turpina pavadīt, svētīt un darīt auglīgu darbu nācijas labā.
Dāvanas – Indriķa hronika un šaha galdiņš
Rīgas pilī notika oficiālā dāvanu apmaiņa. Pāvests Francisks Latvijas prezidentam Raimondam Vējonim uzdāvināja mozaīku “Mater Ecclesiae” (Baznīcas Māte). Tā ir kopija tai mozaīkai, kuru 1981. gadā pēc 13. maija atentāta Jānis Pāvils II vēlējās izvietot uz vienas no Apustuliskās pils sienām. Tā ir redzama no Svētā Pētera laukuma.
Šīs mozaīkas prototips savukārt ir antīkā un godinātā Konstantīna bazilikas freska “Madonna della Colonna” (Kolonnas Dievmāte), kas joprojām atrodas Pētera bazilikā ar nosaukumu “Mater Ecclessiae”. Šo nosaukumu attēlam deva pāvests Pāvils VI Vatikāna II koncila laikā.
Latvijas oficiālā dāvana pāvestam Franciskam ir īpašs 1993. gada Indriķa Hronikas izdevums. Indriķa Hronika ir unikāls vēstures avots ne tikai Latvijai, bet visai kristīgajai pasaulei, jo atspoguļo laiku, kad tagadējās Latvijas un Igaunijas teritorijā ienāca kristietība, – Livonijas pirmsākumu. Sējumu vien pirms dažām dienām pabeidza veidot māksliniece Iliziane Grīnberga. Māksliniece grāmatas dizainu veidojusi, ietekmējoties no Romānikā un agrajos viduslaikos iedibinātā Kodeksa (latīniski – Caudex) grāmatsējumu tradīcijas, kas aizstāja pergamenta ruļļus un vaska plāksnītes. Iesiešanai izmantots Latvijas ozolkoks un nekrāsota, dabiskas mieces teļāda. Grāmatas muguriņas raksta vadmotīvs ir koncentrisks aplis, kas Romānikā apzīmēja iekšupvērstu skatienu.
R. Vējonis pāvestam Franciskam bija sarūpējis arī privātu dāvanu.
Zinot to, ka pāvests jaunībā bija iemīļojis komponista Sergeja Prokofjeva mūziku, Valsts prezidents pāvestam pasniedza ierakstu CD formātā ar latviešu diriģenta Marisa Jansona interpretāciju par Prokofjeva daiļradi.
Sv. Jēkaba katedrālē arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs pāvestam dāvināja šaha galdiņa kopiju, tās oriģināls atrodas Sv. Ģimenes mājā. Lai, atrodoties izsūtījumā, Sibīrijā turpinātu svinēt Svētās Mises, priesteris Staņislavs Čužāns (1922 – 2010) izgatavojis šaha galdiņu, ko šim nolūkam izmantojis no 1950. līdz 1956. gadam. Šaha dēlītis Svētajā Misē ticis lietots kā altāris, melnā torņa figūrā bijis ieslēpts biķera kauss. Starp figūrām bijusi pieskrūvējama biķera pamatnīte. Kā pamatne hostijas uzlikšanai (patēna) izmantots vienkāršs apaļš skārda gabaliņš, kas izgatavots no konservu kārbas. Šaha dēlīša kopiju ir izgatavojis nesen iesvētīts priesteris Vitālijs Filipenoks, kas šobrīd kalpo Rēzeknē un kopš studijām Rīgas Garīgajā seminārā ir sācis nodarboties ar galdniecību.
Ekumenisms – Latvijas īpašā pazīme
Pēc ziedu nolikšanas ceremonijas pie Brīvības pieminekļa Francisks devās uz Rīgas Domu, kur kopā ar Latvijas kristīgo konfesiju bīskapiem vadīja ekumenisko dievkalpojumu. Pāvests atzina, ka Latvija ir pazīstama ar savu cieņas, sadarbības un draudzības ceļu starp dažādām kristīgajām Baznīcām, kuras ir spējušas radīt vienotību, saglabājot katras bagātību un vienreizīgumu, un ka “dzīvs ekumenisms” ir viena no Latvijas īpašajām pazīmēm.
Dievkalpojumā piedalījās Katoļu baznīcas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags, kā arī pareizticīgo baznīcas Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs, Latvijas baptistu draudžu bīskaps Kristaps Šterns.
“Esat izturējuši ticībā”
Pāvests Francisks vienmēr ir izrādījis īpašas rūpes par tiem, kuri ir veci, vientuļi, trūkumā vai citu dzīves grūtību piemeklēti. Sv. Jēkaba katedrālē pāvests tikās ar Latvijas senioriem. Viņus uzrunājot, Francisks pieminēja, ka cilvēki bijuši pakļauti visu veidu pārbaudījumiem: kara šausmām, tām sekojošajām politiskajām represijām, vajāšanām un izsūtījumiem: “Jūs esat bijuši izturīgi, esat izturējuši ticībā. Nedz nacistu, nedz padomju režīms nav apdzēsis ticību jūsu sirdīs. Dažus no jums tas nav spējis atraut no priesterības un klosterdzīves.
Daži ir bijuši katehēti, citi dažādos veidos kalpoja draudzē, pat riskējot ar dzīvību; jūs esat izcīnījuši labo cīņu, esat ceļa nobeigumā un esat saglabājuši ticību.
Jūs, kas esat veltījuši dvēseli un miesu, kas esat veltījuši dzīvi, lai atgūtu jūsu tēvzemes brīvību, bieži vien jūtaties aizmirsti. Lai arī tas skan paradoksāli, šodien – brīvības vārdā – brīvie cilvēki gados vecos nolemj vientulībai, izraidīšanai, līdzekļu trūkumam, izstumšanai un pat postam. Ja tas tā ir, tad tie, kas ir cīnījušies par tiesību iegūšanu, ir kļuvuši par tā saucamā brīvības un progresa vilciena pēdējā vagona pasažieriem, kas noraugās uz svešām svinībām, lai gan godināti un cildināti, tomēr aizmirsti ikdienas dzīvē.
Pāvests vēlēja būt izturīgiem, nepadoties mazdūšībai un skumjām, nezaudēt lēnprātību un vēl jo mazāk – cerību: “Iedrošinu jūs jūsu ģimenēs un jūsu tēvzemē būt par šo divu attieksmju – pacietībā piesātinātu izturības un cerības – priekšzīmi. Šādi jūs turpināsiet veidot savu tautu. Jūs, kam aiz muguras jau daudzas vasaras, esat dzīva liecība izturībai nelaimēs, kā arī pravietojuma dāvanai, kas jaunajām paaudzēm atgādina, ka aizsardzība un rūpes par iepriekšējām paaudzēm ir Dievam tīkamas un vērtīgas un sauc uz Dievu, ja paliek neievērotas. Jums, kam aiz muguras jau daudzas vasaras, nav jāaizmirst, ka esat tautas saknes, ka esat saknes jauniem dzinumiem, kuriem vēl jāuzzied un jānes augļi.”
