Uldis Šmits: Pieredzējušam politiķim vajadzēja sajust izlikto slazdu 0
Arī mums rodas zināma viela pārdomām, kamēr austrieši nespēj vien atgūties no viņus pēkšņi piemeklējušās valdības krīzes, ko izraisīja “Der Spiegel” un “Süddeutsche Zeitung” publiskotais videoieraksts ar tajā fiksēto nu jau bijušā Brīvības partijas vadītāja vicekanclera Heinca Kristiana Štrahes notikušo sarunu ar it kā potenciālo investori, it kā Latvijas valstspiederīgo, it kā Krievijas oligarha tuvinieci. Jeb noslēpumaino Aļonu Makarovu, kura varētu būt vienkārši piesegs sava veida specoperācijai.
Īsam atgādinājumam. Kādā Ivisas salas villā 2017. gada vasarā vairākas stundas tika apspriests minētās dāmas piedāvājums sarūpēt Brīvības partijas vēlēšanu kampaņai naudu, kā arī atbalstu presē, ko varētu īstenot pēc visvairāk lasītā tabloīda pārpirkšanas. Štrahe sacīja: “Ja jūs pārņemat “Kronen Zeitung” un nodrošināt mums pirmo vietu, mēs varam runāt par visu.”
Respektīvi, par piekļuvi valsts pasūtījumam svarīgu transporta infrastruktūras objektu izbūvē. Sarunu biedre nez kāpēc neslēpa, ka piedāvātā nauda nav īsti legālas izcelsmes, un pieredzējušajam politiķim būtu vajadzējis sajust šajā atklātībā viņam izliktu slazdu, taču Štrahe to laikam palaida gar ausīm, jo bija krietni uzņēmis uz krūts.
Tomēr ne tik stipri, lai nespētu izskaidrot, kā konkrētās finanšu lietas bīdāmas, un izteikt vēl dažas idejas, piemēram, ka nenāktu par sliktu daļēji privatizēt sabiedrisko raidorganizāciju, kas ļautu sakārtot mediju vidi, kur pret viņa partiju izturas pārāk aizspriedumaini.
Varbūt tieši apspriestā mediju vides “sakārtošana” lika atcerēties satura ziņā visai radnieciskās sarunas viesnīcā “Rīdzene”, kuras nāca gaismā līdzīgā veidā. Līdzība ir arī tajā, ka figuranti abos gadījumos noliedz jelkādu savu atbildību juridiskā izpratnē, bet uzskata, ka likumu pārkāpuši vienīgi tie, kuri viņu privātās sarunas ierakstīja, “noplūdināja” vai publicēja.
Kaut, protams, pastāv vairākas atšķirības, un pati galvenā ir politisko seku iestāšanās vai neiestāšanās, kas izriet no izdarītajiem (vai neizdarītajiem) politiskajiem secinājumiem. Gluži personiskā un valdības līmenī. Kā zināms, gan Štrahe, gan saviesīgo garu Ivisas villā arī uzturējušais Brīvības partijas jeb FPOe parlamenta frakcijas vadītājs Johans Gudēnuss tūlīt pēc video parādīšanās atkāpās no amatiem un nolika mandātus.
Savukārt premjers Sebastians Kurcs iniciēja FPOe pārstāvošā iekšlietu ministra Herberta KiklHeincsa atstādināšanu, kas faktiski nozīmēja arī pārējo partijas pārstāvju aiziešanu no valdības un Tautas partijas un Brīvības partijas koalīcijas beigas.
Koalīcija netiks atjaunota arī pēc ārkārtas vēlēšanām, kuras jau izsludinātas, un diez vai vispār jelkad būs iespējama. Jo pāris gadus vecais skandalozais videoieraksts ir tikai savdabīga ilustrācija FPOe attieksmei, kā novēloti secināja Kurcs, “pret varas izmantošanu, pret rīkošanos ar nodokļu maksātāju naudu, pret plašsaziņas līdzekļiem šajā valstī”.
To pašu varētu teikt par tiesiski un politiski nenovērtēto projektu kaldinātājiem Rīgā, kuriem pavisam noteikti ir izdevies austrieti Heincu Kristianu dažās jomās pārspēt. Ideoloģiskā nozīmē viņi nav galēji labējie, toties ar galēji saasinātu tieksmi izsist sev labumu. Arī uz valsts vai, citiem vārdiem, mūsu interešu rēķina.
