Atskatoties uz džezu un tautas mūziku 2021. gadā. Armands Znotiņš vērtē džeza un tautas mūzikas ierakstus 2
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Kamēr pirmie lielie 2022. gada muzikālie notikumi vēl priekšā (šoreiz pārmaiņas pēc laika skaitīšana sāksies nevis ar janvāra nogalē paredzēto Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertu, bet gan ar Jāņa Kalniņa operas “Hamlets” jauniestudējuma pirmizrādi 13. janvārī) un kamēr Mūzikas ierakstu gada balvas “Zelta mikrofons” nominācijas vēl nav izsludinātas, jāizmanto iespēja atskatīties uz pagājušo gadu džeza un tautas mūzikas jomā. Protams, “Zelta mikrofonam” ir arī kategorija “klasiskā vai kora mūzika”, taču šī sfēra kopā ar jaundarbu pirmatskaņojumiem pelna nedalītu uzmanību.
Šeit tikai īsumā jāpiebilst, ka tādi vārdu salikumi kā “Magdalēna Geka, Iveta Cālīte un Maija Einfelde” vai “Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un Jānis Ivanovs” izklausās lieliski.
Laiks, kurā mūziķiem gribot negribot nācās pārslēgties uz darbu ierakstu studijā, ir radījis arī vienu otru pozitīvu efektu. Atšķirībā no senākas pagātnes 2021. gada nogalē iepazītajā neakadēmiskās mūzikas ieskaņojumu klāstā nav pārpratumu – katrs ieraksts iesakāms vismaz žanra cienītājiem. Tas attiecas arī uz elektroniskās mūzikas projekta “Troksnis” albumu “Vientuvība” vai Danas Indānes-Surkienes un Maksima Šenteļeva “Gaidību dziesmām”, kam ir ar mani gluži nesaistīta mērķauditorija.
Un virsotnes šogad sasniegtas arī ierasti šaubīgajā “instrumentālās vai starpžanru mūzikas” kategorijā – albums “Ziedonis. Lācis. Vīrieši” atkal apliecina Kārļa Lāča un viņa domubiedru profesionalitāti, bet Andris Keišs dzirdams arī Raimonda Paula jaunajā programmā “Suni ārā nedzenama nakts” ar Ojāra Vācieša dzeju. Un tas nekas, ja albumā “Lācis. Aija. Divatā” pirmā dziesma “Spuldzes” tā arī paliek spilgtākā – Aijas Vītoliņas balss viscaur ir brīnišķīga.
Otrs aspekts, kas diemžēl vērtēšanu padara vēl jo grūtāku, – šoreiz ieskaņojumu stilistiskais diapazons izvērties īpaši plašs, sniedzoties no konsekventas tradicionalitātes līdz radikālam avangardam. Un dažkārt par to parūpējies pat viens vienīgs cilvēks – duetā ar Miko Gunu Karjalainenu saksofonists Deniss Paškevičs piedāvā klasisku džezu, taču albumā “Sonic Geometry: Structures, Patterns and Forms” viņš pieņēmis segvārdu Ten Ka un elektroakustiskā skaņurakstā, šķiet, turpina iedziļināties ne tikai strukturālās, bet arī cilvēcisko attiecību dimensijās. Muzikālā spektra vienu galējo punktu pārstāv Ļuds Mockūns un Arvīds Kazlausks, planējot telpā starp frīdžezu un brīvo improvizāciju, bet otru galējo punktu – Kristapa Vanadziņa trio vai pianists Toms Mikāls ar visnotaļ romantisku tēlu atklāsmēm.
Tautas mūzikā tas pats, un šādi pieredzējumi atkal aktualizē tematu par žanra robežām un mākslinieku snieguma sasaisti ar klausītāja personisko pārdzīvojumu. No vienas puses, šeit ir tradicionālās dziedāšanas kopa “Saucējas”, kuras dalībnieces albumā “Dabā” izlēmušas iedzīvināt teju visu savu repertuāru – 60 dziesmas, lai tās virzītos ātrāk uz priekšu, vairākas melodijas skan vienlaikus, katra no sava pakalna, un tādējādi dzirdams īsts tautas kontrapunkts.
Ja tas tomēr nedaudz nogurdina, ir arī absolūts kontrasts ar tīru instrumentālo mūziku, jo divi vīri – Valdis Andersons un Juris Dūmiņš – albumā “Ieviņas” uz ermoņikām ieskaņojuši veselus 35 numurus. Repertuāra izvēle un spēlmaņu profesionālā varēšana atbilst Latgales kāzām, kur priekšplānā redzami piedzērušies viesi, bet fonā notiek kaušanās ar sētas mietiem. No otras puses – Raimonda Paula aizraujošais albums “Sasala jūrīna” ar noslīpētiem aranžējumiem un krāšņu Ances Krauzes dziedājumu.
Taču tās neapšaubāmi ir Raimonda Paula intonācijas, nevis folkloras autentiskums. Un turpat, protams, arī “Iļģu” jaunais konceptalbums un “Auļu” individuālais rokraksts. Pa vidu – dziesmas un danči, ko ierakstījuši “Ceiruleits”, “Dandari”, “Karikste”, “Laiksne”, “Drabešu muižas muzikanti”. To tad varētu droši uztvert kā folkloru – ja vien ignorē nepielūdzamo faktu, ka lielākā daļa no šīs mūzikas patiesībā tapusi tuvu 20. gadsimtam un arī pilsētu vidē, nevis, teiksim, 9. gadsimta Zemgalē.
Īsiem vārdiem sakot, klausīties to visu ir gan iedvesmojoši, gan uzjautrinoši. Un arī tad principiālas neskaidrības vienalga paliek – “Arcandela” veikums “Balfolk Inspirations” vēl kaut kā iekļaujas “tautas un pasaules mūzikas” kategorijā, bet, piemēram, daudzējādā ziņā simpātiskais projekts “Dabas koncertzāle” vairs ne. Ar vārdiem latviešu valodā tomēr ir par maz.
Manuprāt, Jāņa Rubika un Beātes Zviedres albums “Kad es nomizojos” savukārt labāk iederētos nevis līdzās Kārlim Lācim un Aijai Vītoliņai (un dzejniekam Jānim Elsbergam), bet gan džeza ierakstu vidū. Jā, patiešām – džezam ir teicami piemēroti arī latviešu autoru vārdi, pat klasiķu, tostarp Aspazijas dzeja, un iepriekšminētais albums saucams par priecējošu jaunatklāsmi.
Tāpat kā džeza trombonista un komponista Vadima Dmitrijeva “Chapter I” sadarbībā ar Paulu Saiju (jau atkal jāizceļ vokāls) un vēl citiem. Šoreiz vēl vairāk nekā citkārt uzmanību saista projekta “klausies” (Edgars Cīrulis, Alberts Reinholds Ostegods, Aleksandra Line) pārstāvētais runātās dzejas un džeza improvizāciju apvienojums – dzejnieces balss skan trijās valodās, un arī muzikālā kopaina izklausās šarmanti.
Un noslēgumā, lai nebūtu detalizēti jāpievēršas ierastajam tematam par latviešu kultūras provinciālismu (kur ir Marinas Cvetajevas dzejoļu krājumu tulkojumi vai Sergeja Jeseņina darbu mūsdienīgi latviskojumi?), galu galā jāpiemin fanks. “50 Years of Influence + 30 Years of Cool Equals 13 Years of Music Hooliganism” – tā saucas “Very Cool People” jaunais albums, un tas, ļoti iespējams, ir viņu labākais veikums.
