Arī lasītāji saka labus vārdus 0
Lasītāji raksta komentāros un sociālajā vidē atbalsta rakstnieku. Labos vārdus nosūtīsim rakstniekam. Lūk, daži no komentāriem.
Maruta Cīrule komentā raksta: “Man bija 10 gadu, kad Ziemassvētkos salavecītis bija man zem eglītes palicis “Degošo pilskalnu”. Ar šo grāmatu es uz visu mūžu kļuvu par to, kas esmu – par cilvēku, kura dzīves vadmotīvs ir Latvija un Latvijas brīvība. Un tādu, ko šī grāmata tik paliekoši iespaidoja, ir ne viens vien. Tik sāpīgi, ka rakstniekam tādas skumjas vecumdienas. Par bērnu nelaimēm jau nekas sāpīgāks nevar būt, arī pašam mokošās vecuma vainas… Tā gribētos uzmundrināt, pateikt paldies par grāmatām. Ar “Degošo pilskalnu” vien pietiek, lai varētu teikt, ka mūžs ir “lieti derējis”. Nav veltīgi nodzīvots. Iemesla vēlēties aiziet pie miera vecajam rakstniekam ir vairāk nekā pietiekami, bet varbūt tomēr varētu kaut cik līdzēt kāds antidepresants?”
A. Kalniņš: “Pašpietiekamie un stiprie raksturi nealkst sabiedrības burzmas, bet tas nav iemesls tikt nepelnīti aizmirstam! Visu cieņu godājamajam autoram.”Jūs esat pārāk pieticīgs savā pašvērtējumā. Jūsu darbi par senvēsturi ir iedvesmojuši daudzus… ļoti daudzus! Vismaz lielu daļu to paaudžu, kas lasīja un lasa grāmatas kā vienu no ietekmīgākajiem iztēles attīstības līdzekļiem! Un, cienītais kungs, tādēļ vien ir bijis vērts nodzīvot tik garu mūžu, lai spētu gara acīm pārskatīt vairākām paaudzēm doto guvumu! Par ko esat pelnījis visaugstāko atzinību valsts līmenī gan cilvēciski morālajā, gan finansiāli materiālajā plānā!!! Ar vislabākajiem novēlējumiem un pateicību. A. Kalniņš”
IO: “Satriecoši, ka rakstnieks nokļuvis tik nožēlojamos apstākļos. Bērnībā “Degošais pilskalns” bija viena no manis pirmajām lasītajām grāmatām, ļoti mīļa. Cik par to netika sapņots! Atceros to joprojām, lai gan jau pagājis pusgadsimts. Laimoņa Pura rakstītais modināja interesi par senvēsturi.
Vai tiešām valsts tik vēsa pret saviem kultūras cilvēkiem, kas nodzīvojuši ilgu mūžu un kļuvuši nevarīgi? Posts un šausmas. Vai no bagātajiem onkuļiem tiešām neviens nebūs lasījis Pura romānus? Tagad taisa filmu par Nameju un nav zināms, kas tur sanāks. Manā prātā Namejs ir tāds, kāds bija”Degošajā pilskalnā”. Paklanos sirmajam kungam.”
Anonīms komentārs: “Es ļoti labprāt piemestos (piedalītos ziedošanā – red.), lai rakstnieks aizbrauc uz Šveici vai Rīgu! Ļoti labprāt piemestos šādai ziedošanas akcijai, kur cilvēks nopelnījis cieņu vecumdienās no visas tautas, kur cilvēku varētu godināt publikas priekšā, kā viņš to patiešām ir pelnījis! Arī man “Degošais pilskalns” un pārējās daļas ir atstājušas neizdzēšamas pēdas dvēselē un interesi par vēsturi un apziņu par to, no kurienes nākam! Reti kura grāmata bijusi ar tādu līdzpārdzīvojumu, lasīts ir daudz! Ko varam – Ziemassvētkos sūtām pa pastu apsveikumus ar piečuku uz Zaubi! ~ Reāla palīdzība, pateicība par darbiem, kas nav izmērāmi materiālas izteiksmēs!”
Ieva Strautiņa: “Paldies par grāmatām un bagāto mūžu, izturību Jums, cien. rakstniek, un gaišumu sirsniņā no Jūsu daiļrades pozitīvajiem novērtētājiem. Jūsu darbs nav bijis veltīgs, tik daudzi iedvesmojušies. Ja nevaram palīdzēt bagātībā, tad vismaz ar labu vārdu atlīdzināt par Jūsu bagāto mūžu. Izturību, veselību un Dieva mīlestību Jums. Lai viss notiek ar tā Kunga ziņu.”
Kultūras darbinieks: “Izcilajam un tik mīļotam dzejniekam un rakstniekam! Lai spēks un izturība, mērojot Likteņa nolikto laiku! Lai palīdz izpratne, ka daudzus jo daudzus latviešus iedvesmo Laimoņa Pura sirdsdegsmes vārdi!
Ilgus jo ilgus gadus talantīgā literāta uzrakstītie vārdi Latvijā kalpos kā enerģijas lādiņš. Pēc gadiem – OOO! – kāds lepnums Laimonis Purs būs novadniekiem! Skandinās tuvu un tālu – mūsu pagastā DZĪVOJA LAIMONIS PURS! Bet šodien! Šodien ir grūti, daudzi latvieši smeļas spēku rakstnieka pūrā, jo valsts genocīds pret latviešiem ir nepanesams.
Šobrīd IR JĀIZTUR! Mēs taču nezinām, kā tad īsti ir ar mūsu dzīves uzdevumu! Varbūt te jācieš mūsu valsts diktētās mocības, lai, pārejot citās dimensijās, tur, Augstākajās sfērās, spētu gudri vadīt Latvijas attīstību.
Atkal un atkal gribas pārlapot un sildīties Laimoņa Pura uzrakstītajā, brīnoties, kā gan var tik uzrunājoši pateikt!
Dārgie novadnieki! Esiet moži šobrīd! Jums līdzās atrodas DIŽS CILVĒKS! Kur ir Jūsu brēcošie lūgumi Kultūras ministrei NODROŠINĀT EKSKLUZĪVUS, JĀ EKSKLUZĪVUS APSTĀKĻUS DIŽAM KULTŪRAS DARBA MEISTARAM! Nekavējoties! Šajā mirklī! Un nestāstiet man par naudas neesamību! Ministru blāķi! Izkratiet savus miljonus un šobrīd nodrošiniet ekskluzīvus apstākļus Latvijas lepnumam – vismaz vienu labu darbu savā dzīvē būsiet paveikuši!”
Anonīms lasītājs: “Ja kādam ir iespējams, nu, palasiet Degošo pilskalnu vai kādu citu darbu. Tie tiešām ir ar lielu vērtību, īpaši šajās dienās. Paldies rakstniekam par viņa devumu. Šis ir cienījams mūžs.”
Rita: “Cienījamo rakstniek! Neilgu laiku atpakaļ izlasīju Jūsu “Aizejot atskaties”. Tik daudz pārdomu par izlasīto! Paldies, ka Jūs spējat to uzrakstīt. Jā, un ar Jūsu agrākos gados uzrakstītajiem romāniem arī es esmu uzaugusi, lasījusi un pārlasījusi. Lai Jums spēks dzīvot!”
