Izmisušajam “Degošā pilskalna” autoram lasītāji sūta siltu paldies 0
Sociālais dienests: pansionātā var tikt
Autores: Linda Rozenbaha un Linda Kusiņa
Nesen rakstījām par rakstnieku Laimoni Puru, kurš 95 gadu vecumā, nevarot sagaidīt nāvi, vēlējies tās atnākšanu pasteidzināt. Tomēr pašnāvības mēģinājums neizdevās.
Raksts radīja rezonansi portālā Veselam.lv un sociālajos tīklos, cilvēki izteica gan pateicības vārdus rakstniekam par viņa darbiem, gan kritizēja valdību par novārtā atstātiem sirmgalvjiem, kas cēluši Latvijas kultūru.
Šoreiz jautājām sociālajam dienestam, Latvijas Rakstnieku savienības un Valsts Kultūrkapitāla fondam, kā rakstniekam tiek palīdzēts un kādas ir izredzes iegūt Mūža stipendiju.
Tomēr jāakcentē, ka ne jau pēc naudas sirmais kungs tiecas, tas, kas sāp, ir vēstījums par profesionāļu atzinību mūža stipendijas veidā. Šī dziesma nav par krekliem…
Amatas novada pašvaldības sociālā dienesta vadītāja Vaira Zauere stāsta, ka Laimonim Puram ir iespēja saņemt visu likumdošanā noteikto sociālo palīdzību. Tā kā viņš nav maznodrošinātais (tas nozīmē, ka pensija pārsniedz 220 eiro – Aut.), viņam nepienākas tas, kas maznodrošinātajam. Taču ir iespēja pāriet dzīvot uz pansionātu, ko iepriekš kungs vēlējies. “Biju mājvizītē apsekot situāciju. Mēs varam piedāvāt iespēju dzīvot pansionātā, kur daļu izdevumu segtu viņa pensija, no kuras viņam pašam paliktu 10%, pārējo segtu pašvaldība (pansionāts izmaksā 480, no kuriem pašvaldība maksātu 230-240 eiro). Veciem cilvēkiem bieži ir tā – viņi grib uz pansionātu, pēc tam – nevēlas nekur braukt. Tādēļ piedāvājām alternatīvu – reizi divās nedēļās viņš var braukt uz Zaubi, kur speciālā mājā ir iespēja ar speciālistu palīdzību nomazgāties. Otrs variants ir iespēja apmeklēt Nītaures publisko pirti.”
Sociālā dienesta vadītāja apstiprina, kā arī iepriekš rakstījām, ka par automašīnu, kas aizved uz noteikto vietu (mazgāties, pie ārsta u.tml.), ir jāmaksā, kā tas noteikts saistošajos noteikumos. Tie esot 10 centi par kilometru un 3 eiro stundā, ja klients jāgaida. Rakstnieka dzīvesvietas tuvumā no jaunā gada vairs nekursē autobuss, un automašīna ir vienīgais veids, kā veciem cilvēkiem pārvietoties.
Vaira Zauere arī apstiprina, ka bērni sirmajam kungam nevar palīdzēt, jo viens ir miris, otrs slimo ar onkoloģisku slimību, trešais uzturas speciālā iestādē.
Arī sociālā dienesta vadītāja novērojusi, ka lielākais pārdzīvojums jau rakstniekam esot par to, ka Rakstnieku savienība nav izrādījusi pietiekamu cieņu un “viņš ir apvainojies uz valdību”.
