Atsevišķus produktus nelaiž lielveikalu ķēdēs 13
Eiropas lielākās pārtikas nozares asociācijas “Food Drink Europe” ģenerāldirektora vietnieks Dirks Džeikobss intervijā “LA” uzsver, ka Centrālajā un Austrumeiropā veiktās salīdzinošās pārtikas produktu analīzes kalpojušas kā grūdiens, lai tagad notiktu Eiropas līmeņa pārbaudes.
Parasti, kad dodos uz Vāciju, draugi lūdz atvest kafiju, jo Vācijā ražotā esot kvalitatīvāka nekā šeit…
Esmu nīderlandietis, uzaugu reģionā pie robežas ar Vāciju un Beļģiju. Tas, ka starp produktiem ir atšķirības, ir Eiropas vērtība. Man patīk maize no Vācijas, jo tajā ir vairāk sāls nekā manā dzimtenē. Bet, no otras puses, pārtikas kvalitāte ir sarežģīts termins, jo patērētāju gaume dažādās valstīs ir atšķirīga. Vienmēr būs atšķirības, kam priekšroku dotu vācu patērētāji, kam – latviešu, itāļu vai portugāļu. Industrija vēlas ražot produktu, mērķētu konkrētam patērētājam, piemēram, ungāriem patīk zupas, kurās ir vairāk gaļas, bet beļģi zupās vēlas redzēt mazāk gaļas. Vieglāk ražotājiem būtu piedāvāt Eiropai vienu recepti, tomēr patērētāji ir dažādi. Ja runājam par dubultstandartiem pārtikas kvalitātes jomā, tad tas mums jāņem nopietni. Tas nav ražotāju interesēs, jo kaitē uzņēmējdarbībai.
Pērn Latvijas Pārtikas un veterinārais dienests publicēja pētījumu, kurā atklājās, ka, piemēram, “Milka” piena šokolāde ar riekstiem Latvijā satur par 20% mazāk riekstu nekā Vācijā, suflē “Grabower” Latvijā ir klāts ar kakao glazūru, kuras sastāvā ir augu tauki, bet Vācijā – ar kakao glazūru, kuras sastāvā ir kakao sviests un kakao masa. Kas jums sakāms par šīm atšķirībām?
Tas, ka pārtikas produktos dažādās valstīs izmantotas atšķirīgas kompozīcijas, lai panāktu garšas īpašības, nenozīmē sliktāku kvalitāti. Tas ir normāli, ka uzņēmumi tā dara, un, lai nodrošinātu kvalitāti, ir ieviestas kvalitātes menedž-menta sistēmas. Piemēram, “Milka” šokolādei pasaulē ir ap 200 recepšu, tomēr tas nenozīmē, ka kādā no valstīm kāda ir sliktāka. Lai nodrošinātu pārtikas kvalitāti, visā ES tiks veikta dažādu pārtikas produktu salīdzinošā testēšana. Starp citu, Vācijā un Austrijā ražotos produktus sabiedrība bieži ņem par piemēru, jo vēsturiski nostiprinājusies noskaņa, ka tiem piemīt “zelta kvalitāte”.
Atšķirības produktu sastāvā var radīt nacionālā likumdošana, piemēram, Grieķijā noteikts minimums augļu, cik jābūt jogurtā. Cits iemesls, kādēļ viens un tas pats produkts ir atšķirīgs, – tas tiek ražots dažādās fabrikās. Bieži atšķirības nosaka tas, ka tiek izmantoti vietējie izejmateriāli, kas tā paša iepakojuma produktam Vācijā un Latvijā var būt atšķirīgs.
Mums nepieciešami fakti, jo šie jautājumi rada daudz emociju. Pērn vairākas valstis, galvenokārt Centrālajā un Austrumeiropā, nacionālajā līmenī veica testēšanu. Tagad Eiropas Komisija izstrādā kopēju metodoloģiju ES līmeņa testam. Tas ir svarīgi. Jo bija gadījumi, kad testos salīdzināti āboli ar bumbieriem, kas ir greizi. Viseiropas testi ar kopējo metodoloģiju sākušies šogad un norisināsies līdz gada beigām. Kopējai metodoloģijai jādod labāki rezultāti. Mēs novērtējam, ka testēšanā būs iesaistīti pārtikas ražotāji, kas iepriekš nav tikuši aicināti. Jo parasti bijis tā: notiek produktu analīzes, bet informācija par rezultātu ražotājiem pieejama pēc tam, bet testēšanas laikā ar tiem nekonsultējas un tie nevar sniegt iestādēm paskaidrojumus, kāpēc ir atšķirības dažādās valstīs.
Pārtikas koncerni Latviju uzlūko Baltijas tirgus kontekstā un veic patērētāju vēlmju analīzi, vērtē lokālo tirgu un, balstoties uz šiem pētījumiem un faktoriem, adaptē produktus. Lielie uzņēmumi apzinās, ka viņiem katrā valstī jākonkurē ar vietējiem spēlētājiem.
Cik lielā mērā gala cenu pārtikas produktiem nosaka lielveikalu ķēdes?
Tirgotājs izlemj par gala cenu, kā arī liek uzsvaru uz to, kāda prece jāpiegādā, piemēram, ar kādām sastāvdaļām. Zemnieki un mazie ražotāji saskaras ar to, ka noteikti produkti netiek laisti lielveikalu ķēdēs. Lielveikalu ķēdēm ir liela ietekme, lai kaulētos. ES līmenī mēs esam ierosinājuši likumdošanas priekšlikumus, lai to izbeigtu un tiktu ieviestas godīgas tirdzniecības prakses.
Būtisks jautājums Latvijā ir, ko darīt ar pārtiku, kurai beidzies derīguma termiņš?
Francijā ar likumu noteikts, ka pārtikas atlikumi jāatdod pārtikas bankām. ES līmenī esam strādājuši kopā ar pārtikas bankām, lai izstrādātu pārtikas ziedošanas vadlīnijas. Nav labi, ka pārtikas produkti nonāk atkritumos. ES līmenī ir arī aktivitātes, lai atbalstītu ražotājus un nodrošinātu pārtikas derīguma kontroli.
Bet kā šis jautājums praktiski tiek risināts Nīderlandē un Beļģijā, kur ir jūsu organizācijas birojs?
Mums ir vairāki projekti kopā ar pārtikas bankām Beļģijā. Pārtikas produkti, kam lielveikalos tuvojas “labāks līdz” vai “izlietot līdz” termiņam, nonāk pie ģimenēm, kas ir trūcīgas. Pārtiku, ko nevar izmantot cilvēki, nonāk dzīvnieku barošanai. Tomēr arī no ražotāja viedokļa būtiski ir nodrošināt, ka nerodas pārtikas zudumi ražošanas procesā. Mūsu mērķis ir līdz 2020. gadam būtiski samazināt ražošanas procesā radušos pārtikas zudumus.
Eiropa gribēja liegt Latvijā zivju un gaļas žāvējumus, jo tajos esot par daudz benzopirēna, taču izņēmuma kārtā atļāva turpināt ražošanu. Vai netiek plānots ierobežot vēl kādus mūsu produktus?
Gaļas un zivju žāvējumi ir lieliska jūsu kulinārā kultūras mantojuma sastāvdaļa. Katrai valstij ir savi specifiski produkti, par ko tās pārtikas industrija var būt lepna. Ja jūs paskatāties uz Latvijas ārējās tirdzniecības bilanci, redzam, ka Latvija pārtiku eksportē arī ārpus ES. Pārtikas eksports mums jāstimulē, jo, pateicoties ES vienotajam tirgum, mums ir pasaulē augstākie pārtikas standarti, tādēļ ārpus ES varam labi konkurēt.
Cik plašai informācijai jābūt pārtikas marķējumā?
Ja jautāsiet patērētājam, ko viņš vēlas redzēt marķējumā, viņš teiks, ka visu. Patērētāji ir ieinteresēti zināt, no kurienes nāk pārtika. Par to ir diskusijas, cik daudz informācijas iespējams aprakstīt uz iepakojuma, jo detalizēta informācija palielina produkta izmaksas. Tagad ir iespējams caur virtuālām aplikācijām saņemt detalizētu informāciju par produkta saturu. “Premium” klases produktiem ir vairāk informācijas marķējumā. Bet pamatā ir jāno-drošina informācija par to, kādas ir pamatsastāvdaļas, vai produkts nesatur alergēnus, vai tas ir bez glutēna, tā izcelsme.
Tagad pārtikas industrijā ir diskusija par funkcionālajiem pārtikas produktiem. Vai industrija tiem ir gatava?
Manuprāt, pārtika nav medicīnas preparāti, bet, ja tā var nodrošināt labāku cilvēku veselību, tad tas jāizmanto. Mēs zinām par kafijas pozitīvo ietekmi uz veselību, jo tai ir antioksidanta īpašības. Šajā jomā ir daudz pētījumu un inovāciju. Būtisks jautājums ir par individualizētajiem pārtikas produktiem. Nākotnē radīsim produktus, kas ir personalizēti. Varbūt mēs radīsim produktus, kas dod pienesumu cilvēka uztura paradumiem. Ap 2050. gadu puse cilvēku Eiropā būs 65 gadus veci. Tāpēc mums jālūkojas pēc produktiem, kas atbilst viņu vajadzībām, – ar īpašām garšas īpašībām, tādi, ko vieglāk sakošļāt, ar vairāk vitamīniem un kam ir ērts iepakojums, jo vecāka gadagājuma cilvēkiem reizēm ir problēmas ar tā atvēršanu. Tā ir nākotne, uz kuru lūkojamies cerīgi.
