Atsevišķas vācu avīzes turpina tendenciozi aprakstīt Baltijas valstis 0
Kreisi orientētie Vācijas laikraksti “Taz. die Tageszeitung” un “Frankfurter Rundschau” atkal izcēlušies. Tās turpina sev ierasto un tendenciozo stilu – runāt par Baltijas valstīm kā vietu, kur plaukst nacisms. Šoreiz tajos publicēti materiāli par Igaunijas valdošās koalīcijas ieceri atbalstīt cilvēkus, kas cīnījušies par Igaunijas neatkarību.
Vācu avīžniekiem nepatīk, ka par tādiem varētu atzīt arī bijušos leģionārus. “FR” politikas redaktors Folkers Šmits komentārā piemin, ka “Waffen SS” veterānu kā antikomunistisko cīnītāju godināšana esot tas pats kas Vācijā teikt pie galda, ka “pie Ādolfa vismaz nebija bezdarbnieku”. Šo laikrakstu aizraušanās ar Baltijas vēstures strīdīgajām lappusēm liek atcerēties “FR” iepriekš rakstīto, ka Latvijas valdībā pie valdīšanas ir neonacisti. Izskaidrojums šādiem rakstiem ir minēto avīžu kreisās pozīcijas. Ja palūkojas uz ietekmīgiem izdevumiem, kuri ir labēji vai konservatīvi, piemēram, “Frankfurter Allgemeine Zeitung”, “Sueddeutsche Zeitung”, “Die Zeit” un pētnieciskās žurnālistikas citadeli “Der Spiegel”, to slejās nevar atrast šādus stāstiņus par iespējamo nacisma heroizāciju Baltijā. Pēdējās ziņas par Latviju tajos vēsta par paniku pie “Swedbank” bankomātiem, un arī iepriekš bieži bijuši raksti par Latvijas ekonomisko situāciju un finanšu krīzes pārvarēšanu.
Pieminētos labēji orientētos laikrakstus lasa vācu vidusslānis – cilvēki ar augstāku izglītību, vadītāji, intelektuāļi. Svarīgākās tēmas Vācijas medijos pašlaik ir skandāls par Vācijas prezidenta draudiem dzeltenās preses izdevumam “Bild”. Par klasiku kļuvušas eirozonas problēmas, kuru risināšanā vadoša loma ir Vācijai. Būtisks temats ir arī politiskā situācija Zārlandes federālajā zemē, kas pašlaik ir bez vadības, un, nākot jaunai, kristīgie demokrāti var zaudēt pārsvaru Bundesrātā.
Pēc komunikācijas zinātnes teorijām, plašsaziņas līdzekļi, veidojot saturu, ņem vērā cilvēku individuālo, politisko un sabiedrības dienaskārtību un pēc tam jau rada savu dienaskārtību un šādi konstruē sociālo realitāti.
Praksē tas nozīmē, ka vācu kreisie laikraksti, iespējams, ir noguruši no eirokrīzes un valsts iekšējo problēmu aprakstīšanas, tādēļ Baltijas jautājumu apspriešana negatīvā gaismā ir veids, kā tie veido sociālo realitāti, kas uz Vācijas notikumu fona izceļas un piesaista uzmanību.
Jāņem vērā arī valsts vēsture un īpaši jūtīgā attieksme pret šīm tēmām. Jāatceras, ka arī Krievijas mediju propaganda attiecībā uz Baltiju kā vietu, kur “netiek ievērotas cilvēktiesības”, visam piemet papildu žulti. Tāpat Vācijas sabiedrības dienaskārtībā jautājums par Otro pasaules karu, tā mantojumu un neonacismu ir tēmas, kur emocijām ir liela nozīme. Vācieši saprot vienkārši – leģionāri bija “Waffen SS” sastāvā, bet nav iespējams runāt par labu “Waffen SS”. “Velns paliek melns, un nevar runāt, ka viņam ir arī gaišās puses,” sarunā ar mani atzina Vācijas mediju kritiķis Verners Lange. Tāpat ļoti liela iespēja, ka kreisie laikraksti turpinās partiju “Visu Latvijai” dēvēt par “neonacistiem” un “nacionālajiem radikāļiem”, lai kā viņiem skaidrotu patieso situāciju. Šo nostāju būs grūti mainīt, jo ar objektīvu informāciju tai nav sakara.
