Pēteris Korsaks: Stūra māja kā vēstures liecinieks 1
Valdība ir nolēmusi no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem atvēlēt Stūra mājai 22 225 eiro, ar kuriem vajadzētu pietikt tās sagatavošanai ziemai, tomēr izstādes darbības nodrošināšanai ilgākā laikā naudas aizvien pietrūkst. Kultūras ministrija paudusi apņēmību tā vai citādi atrast trūkstošos līdzekļus, lai nama pirmais un pagraba stāvs būtu pieejami sabiedrībai. Tomēr joprojām, kā jau tas tika secināts “KZ” organizētajā diskusijā “Quo vadis, Stūra māja?”, ko varējāt lasīt “KZ” 14. oktobra numurā, nevienam nav skaidra redzējuma par Stūra mājas nākotni. Publicējam fotovēsturnieka Pētera Korsaka viedokli šajā jautājumā.
“Domāju, ka jautājums par Stūra māju tautas apziņā jau ir izšķirts. Šim namam par jebkādu cenu jāpaliek kā autentiskam latviešu traģiskās vēstures lieciniekam. Un politiķi, ja kāds vēl šaubās, ir jāpiespiež domāt, tāpat kā domā tauta. Tūkstošiem un tūkstošiem mūsu tautas piederīgo ir izgājuši caur šo dzīvo elli. Daudzi tur konvoja pavadībā ievestie savu mīļo Latviju vairs nekad neieraudzīja, arī – manas dzimtas seši piederīgie, no kuriem tēvs un tēva brālis palika Siblaga un Mordovijas lēģeru kopējā kapā, ja to var saukt par kapu. Tādēļ uzskatu, ka esmu tiesīgs runāt par šo ciešanu, mocekļu un slepkavības māju – ka tai ir jāpastāv, jo nobendētie mums to nekad nepiedotu. Bet visvairāk ir jāsaglabā tāpēc, lai dzīvie un nākamās paaudzes allaž būtu nomodā par savu tautu un valsti. Brīvību var ātri pazaudēt, bet atgūt ir ļoti grūti, tas prasa upurus. Man tā vien šķiet, ka Latvijā nav nevienas dzimtas, kura nebūtu cietusi no totalitārā komunistiskā režīma.
Šovasar 14. jūnijā pēc pasākuma pie Brīvības pieminekļa man bija tas gods pārkāpt Stūra mājas slieksni – paldies Dievam, labprātīgi – kopā ar pretošanās kustības dalībniekiem, kas paši ir sēdējuši čekas pagrabos. Jānis Karbiševskis, Māris Grīnbergs, Valters Rudzītis katrs pa pusgadam varēja pamatīgi “izbaudīt” čekas pagrabu neatkārtojamo “viesmīlību”. Paldies Dievam, palika dzīvi, jo bija jauni un Staļina ēra bija beigusies.
Esmu jau agrāk izteicis priekšlikumus, ar ko piepildīt šo milzīgo namu. Pirmkārt, uz Stūra māju jāpārceļas visām ar padomju režīma represijām saistītajām organizācijām – Latvijas Politiski represēto biedrībai, Latvijas Nacionālo partizānu biedrībai, Latvijas Nacionālo karavīru biedrībai, Latvijas Pretošanās kustības biedrībai, “Daugavas vanagiem”, Aizsargu organizācijai, jaunsargiem. Arī – visām neformālajām nacionālajām organizācijām, kā arī organizācijai “Latvieši pasaulē”. Šajā ēkā varētu atrasties čekas maisu pētnieku komisija, kā arī speciālās literatūras bibliotēka. Tautieši, kas bēga no padomju režīma, nu var brīvi atgriezties, veidot ekspozīciju un muzeju, kā iecerēts, jo vietas atliku likām.
Tāpat jāveido piemiņas ekspozīcija ēkas arhitektam Aleksandram Vanagam, ko 1919. gadā noslepkavoja boļševiki, un ģenerālim, Latvijas Robežapsardzes priekšniekam Ludvigam Bolšteinam, kurš izdarīja pašnāvību savā kabinetā šajā namā.
Nav jāaizmirst arī jauniešu organizācija “Nacionālā sardze” – pirmā, kura vācu okupācijas laikā vāca liecības par čekas noziegumiem un par kuras darbību cilvēki nezina tikpat kā neko.
Baigais gads, Baltezers, Centrālcietums, Ulbroka, Liepājas “Zilais brīnums”, Rēzekne, Gulbene, Litene utt. Nav vairs jāizmanto vācu propagandas izdevums “Baigais gads”, jo tagad Valsts vēstures arhīvā ar fonda numuru 293. ir pieejamas Eduarda Krauca oriģinālfotogrāfijas par šiem traģiskajiem notikumiem.
Lai piesaistītu cilvēku uzmanību Stūra mājai, mans priekšlikums ir uz kādas tās fasādes slejas Brīvības ielas pusē no augšas līdz apakšai uz pelēkas pamatnes fona uzkrāsot uzrakstus ar šīs mājas nosaukumu, mijoties melnai, sarkanai un atkal melnai krāsai. Domāju, ka šāds ritms, krāsa un attiecīgais burtu šrifts būtu pietiekami efektīgs.”
