Lai censtos saprast iemeslus, kāpēc viens otrs autovadītājs savu braucamo stūrē tādā ātrumā, sameklēju pāris trakās braukšanas piekritēju. Lūk, viņu viedokļi: 1
Jānis (37): – Kāpēc tik ātri braucu? Man vienkārši patīk izbaudīt auto vadīšanu. Liels ātrums arī neļauj aizmigt pie stūres. Vācijā gan arī, braucot pa “bāni” ar 200 kilometriem stundā, miegs nāk. Vai nav bail? Nav. Labi pārzinu auto un savas spējas, spēju novērtēt ceļa segumu un identificēt sliktos braucējus, pensionārus un sievietes pie stūres. Tas ļauj izvairīties no viņu neadekvātajiem izlēcieniem. Policijas sodi arī nebaida. Auto aprīkots ar jaunākajām drošības sistēmām – radaru detektoru un rāciju skeneri. Tāpēc man nav neviena soda punkta. Biežāk gan nākas novērot, ka grāvī mētājas tie, kuri brauc ar 80 kilometriem stundā un kuriem pavilku garām ar 120.
Aigars (43), četru bērnu tēvs: – Es nebraucu pārāk lielā ātrumā, parasti kādi 110 līdz 120 kilometri stundā. Pāris mēnešos reizi gadās braukt arī, cik mašīna velk, tad lietoju radara detektoru. Pildot darba pienākumus, man katru mēnesi kā minimums jānobrauc trīs līdz četri tūkstoši kilometru. Ja lēni vilkšos, nekur nepaspēšu. Braucu ātri tur, kur ir pārredzams ceļš un nevienu neapdraudu. Mašīnai ir jaunas riepas, vispār viss ir labā tehniskā kārtībā. Manuprāt, satiksmi vairāk apdraud tie, kuri velkas, jo vai nu riepas vecas, mašīna bojāta, vai autovadītājs pie stūres jūtas nedrošs. Autobraucēji sitas nost un sitīsies, tā nu tas ir. Turklāt 90% mašīnu, kas brauc pa Latvijas ceļiem, ir vecas. Daudzi nevar atļauties nopirkt pat jaunas riepas, iegādājas lietotas. Pie visa vainojama mūsu valsts ekonomiskā situācija, kas liedz cilvēkiem braukt ar jaunām mašīnām.
