Ar ko izskaidrojama tik nesaprātīga cilvēku rīcība, skaidro psihoterapeite, psiholoģijas maģistre INESE PUTNIECE: 1
– Viens no virspusēji visvairāk pamanāmajiem motīviem, kāpēc ar cilvēkiem notiek tādas nelaimes, – viņi padomus un ieteikumus neattiecina uz sevi. Domā – ar mani jau nekas slikts nenotiks. Tas attiecināms gan uz tiem, kuri ātri brauc, gan tiem, kuri nevelk atstarojošās vestes. Daudziem autovadītājiem šķiet – es taču tik labi protu braukt, esmu ātrāks, veiklāks, izmanīgāks, izveicīgāks par citiem. Man nelaime ies garām.
Redzot, kas notiek uz ceļiem, brīžiem rodas sajūta, ka daudzi spēlējas ar likteni. Likteņa izaicināšana daļēji notiek apzināti, daļēji – neapzināti. Smagākos gadījumos var domāt par cilvēka tendenci uz pašiznīcināšanos. Bet tas nebūt nenozīmē, ka viņš noteikti ir depresīvs un nomākts, tāpēc vēlas izbeigt savu dzīvi. Lai gan, iespējams, izjūta, ka dzīvei nav jēgas, tomēr ir klātesoša. Un, ja cilvēks, ātri braucot vai darot citas ekstrēmas lietas, izdzīvo, tas viņam ir kā pierādījums, ka viņš ir. Speciālisti par šādiem cilvēkiem saka: viņiem nav aktuāls jautājums “kas es esmu” vai “kāds es esmu”, bet – “vai es esmu”. Sevis graizīšana, dedzināšana ir ierastākais veids, kā viņi apliecina, ka eksistē, bet var veikt arī citas pārgalvīgas darbības, piemēram, neatļautā vietā šķērsot ielu vai braukt lielā ātrumā.
Domājot par ātrajiem moto un auto braucējiem un tiem, kas piedalās dragreisos, liela loma ir adrenalīnam, kas izdalās šā procesa laikā, savukārt tiem, kas nodarbojas ar aktīvajiem sporta veidiem, piemēram, kaitbordu, izdalās par laimes hormoniem dēvētie endorfīni. Spriežot pēc informācijas sociālajos tīklos, bojā gājušais kaitbordists Renārs Mileika bija pieredzējis, tāpēc rodas jautājums – kāpēc viņš tik ļoti riskēja, ejot jūrā šādos laika apstākļos?!
Daļa cilvēku, kuri ātri brauc, pēc dabas ir ļoti impulsīvi, tāpēc viņu rīcība vienmēr būs ārkārtēji spontāna un ekstremāla, turklāt viņi to neprot sublimēt. Tie, kas aizraujas ar ekstremālajiem sporta veidiem, iespējams, arī ir impulsīvi, bet viņi to daļēji sublimē. Tie, kuri neprot sublimēt un ir vājāk organizēti kā personības, savu spontanitāti izreaģē, braucot lielā ātrumā ar mašīnu. Visticamāk, ka šie ļaudis ir impulsīvi arī citās izpausmēs – gan attiecībās ar līdzcilvēkiem, gan citur sabiedrībā. Arī narkomānija un alkoholisms ir no tās pašas kategorijas, tikai šajos gadījumos apzināts sevis iznīcināšanas process notiek daudz lēnāk.
Dzirdot par daudzajiem traģiskajiem negadījumiem ar gājējiem, īpaši par to, kas notika uz Jelgavas šosejas pie Medemciema, nākas secināt, ka pieaugušam cilvēkam, kurš ir arī nobriedis kā personība, bija jāspēj par savu rīcību uzņemties atbildību. Katram cilvēkam būtu jāspēj paredzēt uz priekšu – ja es darīšu tā, iespējamās sekas būs tādas un tādas. Cilvēkam ik dienu ir jāuzņemas atbildība par saviem lēmumiem. Var jau meklēt attaisnojumus citur, sakot – re, kā pašvaldība neparūpējas par to un to! Bet nekad taču nepienāks tāds brīdis, kad absolūti viss būs ideālā kārtībā. Katrs pats ir autors tam, ko domā, jūt un dara.
