Ar vecām mašīnām pilni ceļi 1
– Domāju, ka tā “pagale” gruzdēja jau vairākus gadus. Pēdējos trīs gados bojā gājušo skaits turējās aptuveni vienādi augstā līmenī. Trauksmes zvans nozvanīja jau 2013. gada novembrī, kad viena mēneša laikā traģiski bojā gāja 27 cilvēki, liela daļa gājēji. Vēl nesen Latvija Eiropas Savienībā (ES) bija pirmajā vietā, ņemot vērā bojā gājušo skaita sarukumu – šo traģisko ciparu izdevās samazināt par 68%. Tagad mūsu valsts ES ir pirmajā vieta bojā gājušo skaita pieauguma ziņā – no viena miljona iedzīvotāju uz ceļiem vidēji bojā iet 105. ES šis cipars ir aptuveni 51 bojā gājušais uz vienu miljonu iedzīvotāju. Pirmo vietu pozitīvā ziņā ieņem Zviedrija ar 27 bojā gājušajiem uz tādu pašu iedzīvotāju skaitu. Zviedrijai pa pēdām seko Spānija, Somija, Norvēģija, tātad valstis, kurās klimatiskie apstākļi ir līdzīgi vai pat skarbāki par tiem, kas valda mūsu valstī.
Domāju, pirms sešiem septiņiem gadiem satiksmi lielā mērā ietekmēja ekonomiskā krīze. Daudz darbaspējīgo ļaužu emigrēja no Latvijas, tāpēc samazinājās autovadītāju skaits. Mazāk intensīva kļuva auto plūsma. Saruka arī ekonomiskā aktivitāte. Autovadītāji pret saviem braucamajiem izturējās ar lielāku atbildību, jo apzinājās, ka auto remonts prasīs lielus līdzekļus. Tagad ekonomiskā situācija valstī ir uzlabojusies. Transporta plūsma palielinājusies. Katru gadu uz ceļiem par 10 līdz 15% pieaug jauno un lietoto mašīnu īpatsvars. Taču jāatzīst – Latvijas autoparks joprojām ir viens no vecākajiem Eiropā. Vidējais automašīnu vecums ir 14 līdz 16 gadi. Ja tas ir vidējais, varat iedomāties, cik veci auto pārvietojas pa Latvijas šosejām. Cilvēki kļūst bezrūpīgāki un ar auto pārvietojas vairāk. Turklāt šā gada janvārī bija īpaši nelabvēlīgi laika apstākļi. Par daudzajiem auto negadījumiem daļa vainas jāuzņemas arī autoceļu apsaimniekotājiem, kuri reaģēja ļoti novēloti. Un ceļu stāvoklis, kā zināms, ir bēdīgs un to remontam hroniski trūkst līdzekļu. Sava loma ir arī neveiksmīgajai fotoradaru sāgai. Ideja bija pareiza, bet sabiedrības acīs tā sevi pilnīgi un galīgi diskreditēja, jo fotoradari kalpoja ne tikai satiksmes drošības uzlabošanai, bet arī naudas pelnīšanai. Šobrīd darbojas tikai divi pārvietojamie fotoradari. Un policistu skaits uz ceļiem ir samazinājies. Apdrošināšanas prēmijas ir diezgan zemas. Šis apstākļu kopums vienā sabiedrības daļā ir radījis nesodāmības sajūtu un bezatbildību, kas novedis līdz šai traģiskajai situācijai.
No 2010. līdz 2020. gadam Eiropas Savienībā ir pieņemts plāns vēl par 50% samazināt uz autoceļiem bojā gājušo skaitu. Domāju, pozitīva loma būs radariem, tie patiešām disciplinē autovadītājus. Līdz 2017. gadam katru gadu plānots uzstādīt pa 20 stacionārajiem fotoradariem, darbosies arī pārvietojamie. Arī pārējie lēmumi – par preventīvo ceļu kaisīšanu, ceļu uzturētāju atbilstošu reaģēšanu uz laika apstākļu izmaiņām u. c. –, kas tika pieņemti Ārkārtas ceļu satiksmes drošības padomes sēdē, ir apsveicami. Lai līdzekļus tērētu pēc iespējas racionālāk, ceļu apsaimniekotājiem jāuzlabo sadarbība ar meteostacijām. Jākaisa taču ne visa šoseja, bet galvenokārt kritiskie posmi. Aktuāls ir arī jautājums par sodu sistēmas pārskatīšanu, ko patlaban skata Saeima.
