Ātrs un “drosmīgs”? Vai labāk tomēr dzīvs? 1
Situāciju uz ceļiem Latvijā šā gada sākumā patiešām var nodēvēt par nenormālu. Janvārī gandrīz katru dienu bojā gāja kāds cilvēks – autovadītājs vai gājējs. Īpaši traģisks notikums uz Jelgavas šosejas pie Medemciema notika 12. janvārī – vecmāmiņa ar mazbērnu devās pāri auto pārpilnai šosejai un bojā gāja gan viņa, gan bērns. Kas notiek ar cilvēkiem? Vai ātra braukšana un citāda riskēšana ar savu dzīvību kļuvusi par ieradumu?
Cilvēka faktoram ir liela nozīme
Situāciju analizē Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes Satiksmes drošības pārvaldes priekšnieks NORMUNDS KRAPSIS:
– Jau vairākus gadus pēc kārtas ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušo skaits samazinājās, 2012. un 2013. gadā iestājās stagnācija, bet 2014. gads ar 211 bojā gājušajiem izvērtās traģisks. Ar to atgriezāmies 2010. gada statistikas līmenī, kad uz ceļiem bojā gāja 218 cilvēki. Turklāt traģiski iesācies arī šis gads – janvārī dzīvību zaudēja 22 cilvēki.
Viens no galvenajiem negadījumu iemesliem ir nepareiza ātruma izvēle. Ceļu satiksmes noteikumos ir teikts, ka jāizvēlas tāds ātrums, kas ir drošs. Ja ceļš ir slidens, nevajadzētu par katru cenu braukt ar atļautajiem 90 kilometriem stundā. Tādos apstākļos pat 70 kilometri stundā var būt par daudz. Jo mazāks ātrums, jo īsāks bremzēšanas ceļš un ātrāk var noreaģēt, parādoties šķērslim. Laikam daudzi autovadītāji paļaujas uz to, ka automobiļi aprīkoti ar modernām pretslīdēšanas sistēmām, un viņiem šķiet, ka automašīna pati spēs kontrolēt situāciju, bet tā nav. Cilvēka faktoram arī ir liela nozīme. Turklāt janvārī laika apstākļi bija mainīgi, bieži veidojās tā sauktais melnais ledus, bet ceļu uzturētāji tajā laikā vēl neveica preventīvu ceļu kaisīšanu.
Joprojām aktuāla ir arī problēma ar gājējiem. 2014. gadā uz ceļiem gāja bojā 71 gājējs, 2013. gadā – 70. No 22 šā gada janvārī bojā gājušajiem deviņi ir gājēji. Neņemot vērā policijas aktivitātes, dalot atstarojošās vestes un Ceļu satiksmes drošības direkcijas rīkotos preventīvos pasākumus, situācija nav uzlabojusies. Tajā brīdī, kad notiek akcija, stāvoklis uz brīdi kļūst labāks, bet, tiklīdz aktīvā fāze beigusies un par šo problēmu mazāk runā medijos, tā atkal pasliktinās. Nolikt katram blakus policistu un izkontrolēt nav policijas spēkos. Bērnudārzos un skolās, par laimi, ceļu satiksmes noteikumu jomā šobrīd notiek aktīva izglītošana. Pateicoties tai, bērni un jaunieši jau ir iegaumējuši, ka gar brauktuves malu nedrīkst doties bez atstarojošās vestes. Visgrūtāk mainīt domāšanu ir gados vecākiem cilvēkiem.
Patiešām nezinu, kas ir noticis ar sabiedrību, kāpēc satiksmes dalībnieki kļuvuši tik vieglprātīgi un pārgalvīgi. Viens varbūtējs iemesls – kā zināms, šobrīd vēl uz ceļiem pietiekamā skaitā nav izvietoti fotoradari. Kad tie bija, autovadītāji uzvedās disciplinētāk. Būtu jāmainās arī sabiedrības domāšanai, jāsaprot, ka piedalīšanās ceļu satiksmē nav tas pats, kas pastaiga pa mežu.
Protams, jāturpina uzlabot ceļu infrastruktūru. Kā zināms, tunelī pie Medemciema bija izdemolēts apgaismojums. Iespējams, tāpēc vecmāmiņa ar bērnu izvēlējās šķērsot šoseju bīstamā vietā. Un nebija arī ceļa zīmes, kas norādītu, ka tur atrodas tunelis. Žēl, ka ir jānotiek traģēdijai, lai sāktu risināt šādus jautājumus. “Latvijas valsts ceļi” jau tuvākajā laikā šajā vietā autovadītājiem aizliegs kreiso pagriezienu, un gājējiem būs iespēja šosejai pāri tikt tikai caur tuneli. Ārkārtas Ceļu satiksmes drošības padomes sēdē atbildīgajām institūcijām uzlika dažādus pienākumus, lai turpmāk uzlabotu darbu satiksmes drošības ziņā arī citās vietās.
Līdz 10. februārim bojā gājuši trīs cilvēki. Varētu domāt, ka situācija ir uzlabojusies, taču manis paša novērojumi gan nav iepriecinoši. Viens otrs autovadītājs man, braucot uz darbu, pabrauc garām tādā ātrumā, it kā es stāvētu uz vietas.
Apzinoties to, ka daļa sabiedrības izglītojošos pasākumus neņem vērā, arī turpmāk lietosim represīvās metodes. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā plānots ieviest grozījumus, paaugstinot sodu par ātruma pārsniegšanu. Drīz saņemsim pirmos sešpadsmit fotoradarus, kā arī turpināsim cīnīties par to, lai atjaunotu policijas resursus pārvietojamiem fotoradariem, – stāsta N. Krapsis.
