Lasīšanu kā tādu nevar aizstāt nekas! Saruna ar rakstnieku Māri Runguli 1
Kā bērnus ieinteresēt lasīšanā, un kāpēc ir tik būtiski literatūrā viņiem stāstīt par vēsturi? Saruna ar rakstnieku Māri Runguli, kurš tikko saņēmis Starptautisko Jāņa Baltvilka balvu bērnu literatūrā.
“Prieks par katru lasītāju, kurš izlasa to, ko es uzrakstu,” saka Māris Rungulis. No 60 grāmatām Jāņa Baltvilka balvas žūrija izraudzījās viņa vēsturisko detektīvstāstu bērniem “Lapsu kalniņa mīklas”. Tas ir aizraujošs lasāmgabals, kurā pirmo reizi latviešu bērnu un pusaudžu literatūrā atainots patiess stāsts par nacionālo partizānu cīņām Kurzemē pēc Otrā pasaules kara.
– Kā lai jūsu grāmata “Lapsu kalniņa mīklas” un vispār latviešu bērnu un jauniešu literatūra noturas līdzās grāmatām par Hariju Poteru un “Krēslas” sāgām?
M. Rungulis: – Literatūra dzīvo valodā. Galvenais, ar ko varam stāvēt pretim, ir latviešu valoda. Un, kamēr būs literatūra, pastāvēs arī valoda. Literatūra dzīvo arī tautas mentalitātē, balstās reālajā dzīvē. Ideāli, ja ir lielas ģimenes, kur kopā vecvecāki, viņu bērni un mazbērni un visiem ir ko atcerēties un izstāstīt, un nav laiku un notikumu pārrāvuma, viss pāriet no paaudzes paaudzē. Ja nav šo lielo ģimeņu, kādam tās jāaizstāj. Tāpēc es mēģinu ar šiem vēstures stāstiem aizpildīt kādu robu, par ko vēstures grāmatas runā fragmentāri un nelielā apjomā. “Lapsu kalniņa mīklas” veidojās, gan gribot saprast savas bērnības noslēpumus, gan mēģinot nodot stāstus tālāk.
– Jūsu jaunā grāmata ir aizraujoša, izrāvu to vienā vakarā, bet vai pusaudži lasīs? Vai rakstot domājāt, kā viņi uztvers?
– Recenzijās man jau ir aizrādījuši, ka darbība notiek divos laikos un neviens nav mūsu laiks. Vieni notikumi risinās 1961. gada pavasara brīvdienās, otra darbības līnija – no 1948. gada rudens līdz 1949. gada izvešanām. Un, pēc recenzentu prāta, to būšot grūti uztvert. Tomēr katrai bērnu un pusaudžu grāmatai līdzās ir arī pieaugušie – vecāki, bibliotekāri, skolotāji – ar saviem komentāriem. Rakstot es visu laiku domāju par lasītāju, man šķiet, ka es viņu pat redzu un saprotu, ko viņš uztver.
Mani bērni gan ir jau pieauguši, mazbērni vēl mazi, bet ar pusaudžiem tiekos un runājos skolās, bibliotēkās, piedalos skolēnu jaunrades darbu vērtējumos un konkursos. Un man ir tāda sajūta, ka zinu, ko viņi jūt un domā. Bez tā es nevaru dzīvot. Un tā ilūzija nav lielāka kā jebkuram citam rakstniekam, kurš raksta pieaugušajiem. Rakstniekam taču vienmēr ir grūti novērtēt saikni vai atstatumu starp sevi un lasītāju.
– Kas pamudināja pievērsties mežabrāļu tēmai?
– Ģimenes pieredze. Mana omamma dzīvoja meža malā un bija spiesta kontaktēties ar mežabrāļiem. Viņa skaidri teica: “Man bija viņiem jāpalīdz, vai es vēlējos vai ne. Bet es vēlējos, jo tur mežā bija mūsu kaimiņi un citi pazīstami cilvēki.” Pēc daudziem gadiem sapratu, ka mammas vecāku izvešana 1949. gadā bija saistīta ar mežabrāļu atbalstu, jo viņiem nebija nedz daudz zemes, nedz lielu īpašumu. Opaps mūžu bija nostrādājis par mežzini.
– Bet vai patiešām ap bunkuriem bija elektriskās mīnas, kā rakstāt “Lapsu kalniņa mīklās”?
– Tā nav mana izdoma. Lasīju mežabrāļu un viņu atbalstītāju atmiņas. Izpētīju atjaunoto Īles bunkuru Dobeles novadā. Man vienmēr ir svarīgi, lai rakstot es redzētu, kā tas bijis. Uzzināju, ka Īles bunkurā pēc kara dzīvojis Liepājas rakstnieks Modris Zihmanis, kuru pazinu. Viņš man daudz ko pastāstīja. Ja es pats to bunkuru būtu izdomājis, man noteikti nebūtu ne elektrisko mīnu, ne mūrētas plīts, ne dinamo ģeneratora elektrības ražošanai. Tāpat uzzināju par bunkura celtniecību. Manī pamodās gandrīz vai zēna interese par izdzīvošanu mežā. Es ceru, ka tas arī citiem zēniem, kuri lasīs grāmatu, liksies interesanti.
– Parunāsim par citām jūsu grāmatām! Interesanta ir virkne jūsu radīto negatīvo un grotesko tēlu – visi “Frīdas Frikadeles” varoņi, Alfrēds “Nekrietnajā Alfrēdā”, Zita “Gliemežvākā”. Vai skolotāji jūs par to nenosoda?
– Ne tikai skolotāji… Savā laikā pat kāda literatūras kritiķe man teica – tu māci bērniem zagt! Bet arī Rablē Gargantija slauka dibenu ar mīksti pūkainiem zoslēniem, tāpēc taču neviens tā nedara! Tā ir zobošanās. Jā, stāsts “Frīda Frikadele” ir par ģimeni, kurā zog visi, pat suns. Tā ir groteska, ko rakstīju ar smaidu, un daudzi to lasa ar smaidu. Smaids un zobošanās ir viena no metodēm, kā nopietnas lietas bez didaktikas aizvadīt līdz lasītājiem. Primitīva pirksta kratīšana, ka zagt ir slikti, ko taču visi zina, neko nedod.
– Pusaudžu rakstnieki nevar apiet pirmo jūtu un intimitātes tēmu. Jūsu stāsti “Divdabis un Stulbcepure” (2003) ir saņēmuši Bērnu žūrijas balvu, plaši apspriesti skolās. Ko pusaudži gribēja zināt?
– Kopš tā laika pagājuši desmit gadi un pasaule ir mainījusies. Pēc grāmatas pirmā laidiena mēs ar “Garās pupas” izdevēju Uldi Ausekli daudz braucām uz skolām. Es skolēniem piedāvāju jautājumus iesniegt anonīmi. Kā vienmēr, apspriežot grāmatas, ne tikai bērnus, bet arī žurnālistus interesē autora privātā saite ar aprakstāmo varoni – vai arī jūs tāds bijāt? Vai arī jums bija nelaimīga mīlestība? No cik gadu vecuma jums ir bijušas intīmas attiecības, – utt. Jā, mēs runājāmies, cik nu publiski iespējams, atklāti un godīgi. Ja raksti bērniem, agri vai vēlu nonāc pie atbildības, ko teksts nes. Tev jādomā par morāli – gribot negribot. Stāsta “Divdabis” beigās nonācu situācijā, ka nevaru uzrakstīt tikai vienu variantu. Labas beigas jau dod lasītājiem gandarījumu, es sapratu, ka tas ir jāsniedz. Taču tad radītu nepareizu priekšstatu par notikušo, un galvenais varonis ne tikai būtu izsprucis sveikā, bet arī kļuvis par tādu kā pozitīvo tēlu. Rezultātā nobeigumam uzrakstīju A un B versijas. Vienā – labas beigas, otrā – ja tu cilvēku attiecībās nedomā par savu rīcību, labas beigas nemaz nevari sagaidīt. Jā, tās tolaik bija vienas no interesantākajām sarunām par grāmatām.
– Savulaik, strādādams žurnālā “Zīlīte”, vācāt, rediģējāt un izdevāt spoku stāstus – no mūsdienu skatu punkta, grāmatās ar fantastisku tirāžu – 50 000 eksemplāri!
– Tā bija mijiedarbība. No vienas puses, gribējās “pievākt” savas bērnības spoku stāstus. Tos dažus spoku stāstus, ko atcerējos, izmantoju par ēsmu, un žurnālā “Zīlīte”, kas iznāca ap 80 000 eksemplāru metienā, stāstīju un aicināju citus stāstīt savus spoku stāstus. Sāka nākt vēstuļu kaudzītes. Preses nams tolaik bija okupēts, papīru bija grūti dabūt, tomēr kādā noliktavā atradām un nopirkām piecas tonnas krītpapīra, kas bija palicis pāri no Latvijas enciklopēdijas drukāšanas. Un izdevām grāmatu ar lielisku Anitas Kreituses zīmētu vāku – sarkana ķieģeļu siena un balta miroņgalva – spoks skatās pa logu. Kad aizbraucu uz Liepājas bērnu dzejas dienu sarīkojumu, katram zālē rokā jau bija “Spoku stāsti” ar spilgto vāku, un zāle bija tāda kā sarkana. Kad vēlāk braucu uz skolām, man jau dāvināja mapes ar spoku stāstiem, un cikls turpinājās. Man tolaik jautāja, cik autentiski ir šie stāsti. Jā, tie ir īsti. No teicēju viedokļa. Esmu tos tikai nedaudz parediģējis. Bet, kad pasaule vērās vaļā, bērni sāka skatīties ārzemju šausmu filmas un tās pārstāstīja viens pret vienu. Kļuva neinteresanti, un spoku stāstu vākšanu tolaik beidzu. Bet tagad uz šīs folkloras bāzes rakstu stāstu grāmatu, jo man gribas lakoniskos spoku stāstus izvērst plašāk, skeletu un notikumu shēmas apaudzēt ar notikumiem, pievienot tiem laika nianses un etnogrāfiskās īpatnības.
– Pētījumi liecina, ka Latvijā bērni un it īpaši pusaudži neaizraujas ar lasīšanu…
– Lasīšana tiek aizstāta ar ko citu. Manā bērnībā, lai nolaistos okeāna dzelmē, vajadzēja lasīt Žila Verna “20 000 ljē pa jūras dzelmi”, taču tagad bērni vienkārši ieslēdz “Discovery” kanālu. Bet lasīšanu kā tādu nevar aizstāt nekas! Atšķirība no daudzām citām nodarbēm, kaut vai no TV skatīšanās, ir tāda – lasīšana ir jaunrade. Domāju, ka lasīšana ir ļoti līdzvērtīga rakstīšanai. Faktiski ir tā – rakstnieka doto stāstu lasītājs uzpilda ar savu pieredzi: ar piedzīvojumiem, emocijām un pazīstamām vides detaļām. Un, jo paša pieredzes ir vairāk, jo lasītājs no teksta arī vairāk iegūst.
– Jā, gan, bet kā lai lasītāju “ieēdina” ar šo lasīšanas gardo kumosu – paša jaunradi?
– Atbilde ir briesmīgi vienkārša – labas un interesantas grāmatas. It visā labas – lai būtu arī saistošs grāmatas vāks, iztēli ierosinošas ilustrācijas, viegli uztverams šrifts, tātad grāmata kā kopums.
– Vēl domāju par to, ko jūs iepriekš teicāt, ka bērnus un žurnālistus interesē, vai grāmatas notikumi ir paša rakstnieka piedzīvoti. Par ko tas liecina?
– Mazāk par ziņkārību, vairāk tā ir domāšana katram par sava paša dzīvi. Domājot, vai no manas dzīves kaut kas tāds varētu iznākt. Vai mana dzīve arī ir tik spilgta? Cilvēks tekstā meklē sevi. Un viņam ir svarīgi saprast, vai tas ir noticis faktiski. Tur jau ir tas āķis lasīšanas noslēpumam – tev ir jādomā, tu nevari lasīt un nedomāt. Tas ir tas fenomens, uz ko jāmudina bērni. It kā jau ļoti vienkārši – lasīt, lai domātu par sevi. Lasīšana kā pašrefleksija, tāpat kā rakstīšana. Abi ir jaunrades procesi. Lasītāji sevi atrod tekstā. Man lasītāji ir stāstījuši, ka, lasot, piemēram, grāmatas, kur aprakstīta daba, viņi vispirms domās atgriežas savas mājas pagalmā, pie sava bērnības dīķīša.
– Vai atceraties pirmo grāmatiņu, ko bērnībā lasījāt?
– Tās bija latviešu tautas pasakas “Zelta tīnīte” ar Kārļa Sūniņa akvareļiem. Tas liecina, ka vēlāk mana darbošanās ar folkloru nav bijusi gluži nejauša. Pasakas atstāja uz mani graujošu iespaidu. Daudzas no tām visu savu mūžu esmu citējis. Tāpat labi atceros “Teikas” ar Pāvila Šenhofa ilustrācijām. Vēl prātā palicis Margaritas Stārastes “Zīļuka” pirmais variants.
Radošā vizītkarte
MĀRIS RUNGULIS
Dzimis 1950. gada 16. maijā Liepājā.
Absolvējis Latvijas Universitātes žurnālistikas nodaļu, strādājis laikrakstā “Pionieris”, žurnālā “Zīlīte”, 1991. gadā izveidojis žurnālu maziem bērniem “Ezis”, ko vadījis līdz 2003. gadam, bijis “Zīlītes” galvenais redaktors (2003 – 2013).
Sarakstījis un izdevis 12 dzejoļu krājumus bērniem, 18 stāstu grāmatas, vācis materiālus, apstrādājis un sastādījis 14 mūsdienu bērnu folkloras un jaunrades grāmatas.
