Atrisināts vēstures noslēpums: zināms pēdējā hercoga Bīrona nāves iemesls 1
Pirms 217 gadiem janvāra sākumā Silēzijā no dzīves šķīrās pēdējais Kurzemes un Zemgales hercogs Pēteris Bīrons (1724-1800). Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas vēstures institūta lektore un medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete, pateicoties Eiropas digitalizēto arhīvu krātuvēs atrastiem dokumentiem, spējusi pietuvoties līdz šim vēstures putekļos gulējušajam noslēpumam par patiesajiem hercoga nāves apstākļiem.
Spriežot pēc pieejamās informācijas, Bīrons miris nevis no kādas neārstējamas slimības, bet gan no ārstēšanas ar dzīvsudrabu, kas tajos laikos bijusi visai populāra.
Kad 1795. gadā ap Kurzemes hercogisti savilkās politiskā saspīlējuma mākoņi, Bīrons atteicās no troņa, un, saņemdams divu miljonu rubļu kompensāciju no Krievijas impērijas par saviem Kurzemes īpašumiem, kopā ar ģimeni pameta dzimteni un mūža nogali pavadīja, apceļodams Eiropu, iegādādamies īpašumus un kolekcionēdams mākslas priekšmetus. Pēc vētrainās jaunības un divām neveiksmīgām laulībām apprecētā jauniņā sieva Doroteja žilbināja Eiropas galmus ar savu skaistumu un gudrību.
Par spīti cienījamajam vecumam – vairāk nekā 60 gadiem laikmetā, kad vidējais mūža ilgums bija ap 40 gadiem – un neveselīgajam dzīvesveidam, bijušais Kurzemes valdnieks tolaik bija pie apskaužami labas veselības, par ko liecina kāds I. Lībietes arhīvos atrasts dokuments. Tā ir vēstule, ko 1796. gada oktobrī Berlīnē praktizējošais Prūsijas karaļa Frīdriha Lielā galma ārsts Viljams Beilijs sūta vienam no tā laika izcilākajiem ārstiem un medicīnas autoritātei – Skotijas karaļa galvenajam ārstam Viljamam Kalenam. Tajā V. Beilijs lūdz ievērojamā kolēģa konsultāciju, par kāda sava pacienta – Kurzemes augstmaņa ārstēšanu. Ņemot vērā vairākus vēstulē minētos faktus, ir skaidrs, ka šis pacients ir Pēteris Bīrons, kurš tobrīd ir 62 gadus vecs. Savam lūgumam ārsts pievienojis plašu pacienta veselības stāvokļa aprakstu ar pēdējo divu gadu slimību vēsturi.
Pacients bijis visai korpulents un viņam bijuši dažādi simptomi, no kuriem gan vienīgie, kas viņu pašu uztraukuši, – nenosakāmas izcelsmes izsitumi. Bagātīgi aprakstīti arī medikamenti, ko saņēmis cienījamais pacients – tie ietver gan spēcīgas drogas, gan salīdzinoši nekaitīgas vielas – salpetri, vitriolu un kamparu, gan arī pavisam toksiskus svina un dzīvsudraba preparātus. Lai cik briesmīgi arī tas neizklausītos, visas vēstulē minētās zāles atbilst 18. gadsimta medicīnas “zelta standartiem”.
Par spīti intensīvajai ārstēšanai (acīmredzot, indes devas bija nelielas) hercogs nodzīvoja vēl ilgus un rosīgus 14 gadus, un nākamās ziņas par viņa veselību sniedz dokumenti, kas tapuši viņa nāves gadā. Tos I. Lībietei izdevies atrast Čehijas un Polijas arhīvos, jo mūža pēdējos gadus Bīrons vadīja savos īpašumos Silēzijā, tagadējā Čehijas-Polijas pierobežā.
Saglabājusies Nīštates Žēlsirdīgo brāļu ordeņa klostera priekšnieka mūka Adaukta Paula vēstule hercoga atraitnei Dorotejai ar lūgumu apmaksāt izdevumus par hercoga ārstēšanu 1799. gada nogalē. Vēstule ļauj noprast, kas ar hercogu noticis pēdējos dzīves mēnešos. Mūks nemin, kas tieši ticis ārstēts, taču apraksta, ka vairākkārt ticis vests uz netālo Nāhodas pili pie hercoga, lai kopā ar augstmaņa galma ķirurgu mazinātu viņa sāpes. Tas arī esot izdevies, panākta veselības stāvokļa uzlabošanās un tādējādi mūks iemantojis hercoga labvēlību. Par to, ka Bīrona pašsajūta kopumā kļuvusi visai laba, liecina hercoga sarīkotās milzīgās viesības un nabagu dzīres par godu savam atveseļošanās gadījumam.
Taču drīz pēc tam Bīrons atkal sasirdzis un mūks viņu turpinājis ārstēt, līdz pie hercoga ieradies un aizvedis sev līdz netālu esošās Gellenavas pils īpašnieks fon Muciuss, kurš “ar savu izveicību panāca, ka augstība viņam pilnā mērā pakļāvās, atstāja rezidenci un iegādājās dzīvokli Gellenavā uz slimības laiku”. Izveicīgā drauga fon Muciusa palīdzīgā roka Bīronam izrādījās liktenīga, jo tieši Gellenavā hercogs šķīrās no dzīves. Par tur saņemto ārstēšanu liecina divu Prāgas ārstu atzinums par Bīrona nāves cēloni, kurš līdz mūsdienām glabājies Čehijas arhīvos.
Sākot no septembra, četrus mēnešus hercogs cītīgi ticis ārstēts ar lielām devām caurejas zāļu un kādu alķīmisku līdzekli – filozofisko zelta sāli. Ieva Lībiete pieļauj, ka Bīrona stiprais organisms būtu pārcietis arī šo ārstēšanu, ja vien decembra vidū pie hercoga gultas nebūtu sapulcējušies “stulbi, nekaunīgi un drosmīgi šarlatāni”, kuri metās pacientam ārstēt neesošu sifilisu, nozīmējot dzīvsudraba kūri. Pēc pāris dienām parādījās spēcīgas saindēšanās pazīmes. Lai labotu kļūdu, šie paši “šarlatāni” iedeva hercogam spēcīgu caurejas līdzekli, kurš iedarbojās 15 reizes, kā rezultātā iestājās galējs spēku izsīkums. Vēl nedaudz ilgāk kā nedēļu viņš mocījās ar smagām dzīvsudraba saindēšanās sekām, līdz 1800. gada 10. janvārī mira. Pēdējā dienā pie hercoga atsteidzās no Prāgas izsauktie ārsti, taču palīdzēt vairs nespēja. Šie paši Prāgas ārsti arī sastādījuši konsilija slēdzienu, kurā sašutumā vēršas pret šiem mums nezināmajiem “šarlatāniem”, kuri pilnīgi bez kāda pamata un pretēji medicīniskiem principiem nozīmējuši hercogam dzīvsudrabu nāvējošās devās. Lai gan ārsti dokumentā pauduši gatavību tiesā apliecināt šarlatānu nodarīto kaitējumu, nav saglabājušās liecības par to, vai kāds pēc tam būtu tiesāts un saņēmis sodu.
Ieva Lībiete stāsta: “18. gadsimtam bija raksturīga “varonīgā medicīna”. No ārstēšanas tika sagaidīts tūlītējs efekts, tāpēc bieži ārstēšanas metodes bija dramatiskas – asins nolaišanas, klizmas, caurejas un vemjamās zāles, kā arī stipri iedarbīgi un toksiski medikamenti, kuru izraisītie blakusefekti tika uzskatīti par ārstniecisko procesu. Kaut arī nedaudz citādāk kā antīkajos laikos, tomēr slimība un veselība vēl aizvien tika saistīta ar humorālo teoriju, kurā organisma funkcionēšanu nosaka četri šķidrumi: asins, dzeltenā žults, melnā žults un flegma (gļotas). Ja cilvēks saslima, tika uzskatīts, ka ir izjaukts balanss starp šiem šķidrumiem, zudusi to kvalitāte vai traucēta aprite organismā. Veselību centās atjaunot iedarbojoties uz šiem šķidrumiem. Visplašāk zināmā metode no šiem laikiem, iespējams, ir asins nolaišana, kas, piemēram, Rīgā, kā liecina avoti, izmantota pat vēl 20. gadsimta sākumā. Dzīvsudrabu pacientiem nozīmēja, lai izsauktu siekalošanos, ko izraisīja saindēšanās ar šo toksisko vielu. Ārsti to uztvēra kā atbrīvošanos no liekajām gļotām organismā.”
Medicīnas vēsturniece uzsver, ka stāsts par Bīrona nāves apstākļiem ļauj vilkt paralēles ar mūsdienu uzskatiem par medicīnu: “Medicīnas vēstures izpēte mums māca, ka vienmēr jāsaglabā spēja kritiski paskatīties uz mūsdienu sasniegumiem medicīnā. To cenšos arī atgādināt savās lekcijās studentiem. Lai gan iluzori mums varētu likties, ka šobrīd esam savu zināšanu un tehnoloģiju virsotnē, jāatceras, ka pēc 10 vai 20 gadiem mūsdienu metodes un skatījums uz slimību un veselību var tikt uzskatīts par pilnīgi novecojušu vai nepareizu. Medicīnas attīstība vēsturiski nav bijusi konstanti augoša līkne. Tā attīstās nevienmērīgi – ar kāpumiem, kritumiem un pavisam negaidītiem pavērsieniem.”
