Monika Zīle: Atriebjas neizlēmība un stratēģijas mīnusi 2
Par to, vai patlaban jau situsi stunda, kad tautas sakāmvārds mudina saskaitīt līdz rudenim izdzīvojušos cāļus, var strīdēties – vēl taču nav bijušas salnas, kuru asie zobi nikni kož trauslām radībām. Tādā ziņā valsts pamatbudžeta ieņēmumi pirmajā pusgadā ir stabili nemainīgs lielums, tikai tā cipars diemžēl nav optimisma degviela – kasē par 122 miljoniem eiro mazāk, salīdzinot ar to pašu laiku pērn. Virspusējs ieņēmumu krituma izskaidrojums ir ES struktūrfondu līdzekļu kavēšanās, kas jo sevišķi nobremzējusi celtniecības nozari. Taču mīnuss apstiprina ne vien Latvijas tautsaimniecības lielo atkarību no skaļi zākātā “Briseles diktāta”, bet skaudri apstiprina stratēģijas trūkumu valsts pārvaldes augstākajos līmeņos.
Vēl jo spilgtāk tas izgaismojas, salīdzinot “Nacionālās attīstības plānā 2014. – 2020. gadam” (NAP) spraustos mērķus un reālo veikumu. Daudzās ailītes paliks tukšas, bet nopietnākās bažas par to, ka prognozētais ražošanas pieaugums klibojis uz abām kājām un tālu atpalicis no paredzētā kopā ar minētajā Latvijas ilgtspējas attīstības dokumentā ietvertajām cerībām stingriem soļiem tuvoties Eiropas avangarda valstu iedzīvotāju labklājības slieksnim. Tagadējā valdība šo plānu cenšas nepieminēt, kaut arī gandrīz visi Māra Kučinska (ZZS) vadītā kabineta ministri, pašu premjeru ieskaitot, tā vai citādi piedalījušies lielo mērķu spraušanā. To nesasniedzamības noklusējums nav jāmeklē kautrībā, bet valsts budžetu tapināšanas pieredzē – katrs stiķēts kā vistuvāko plikumu piesegšanas deķis, atstājot rūpi par NAP piesaukto ilgtspēju mistiskām priekšdienām. Gala cipara vārdā ir pārkāpti uzņēmējiem dotie solījumi nemainīt nodokļu politiku un piekopti citi grēka darbi, kuru dēļ ārvalstu investori uzskata Latviju par ieguldījumiem nedrošu, bet spaidos izdzīvojušie pašmāju ražotāji glābjas pelēkajā zonā un citos apšaubāmos veidos. Tad nav ko brīnīties, ka budžeta ieņēmumi sarūk.
Protams, mūžīgi nevar lāpīt bikses ar kreklam noplēstu gabalu un tagad, kā mēdz teikt – atbraucām!… Ekonomistu aprindās jau arvien biežāk izskan budžeta konsolidācijas pieļāvums. Cerams, līdz tam nenonāks. Bet valdība ir pamatīgi saspringusi, lūkojot finanšu rezerves. Tiek apsvērta iespēja nākamgad iekasēt maksu par citā valstī reģistrētajām Latvijas iedzīvotāju automašīnām, kuras te ripo augu gadu. Jāteic, šo normu pieņemot, Kučinska komandai derētu ar klusuma brīdi atcerēties priekšgājējus, kuri tādās pašās budžeta lipināšanas spīlēs bija saskatījuši naudas pumpīti paaugstinātā nodoklī noteiktas klases spēkratu īpašniekiem un realitātē dabūjuši veco labo čiku.
Varas ļaužu neizlēmība un tradicionālā tuvredzība ir galvenais iemesls arī tam, ka 90% valsts pārvaldē strādājošo saņem krietni zemāku atalgojumu nekā tāda paša līmeņa speciālisti privātajās struktūrās. Bieži slavētā Valda Dombrovska valdība savulaik ekonomisko krīzi neizmantoja būtiskai valsts pārvaldes aparāta samazināšanai, bet vienkārši apcirpa darba samaksu, kas šobrīd ir nemotivējoša. Lai darbiniekus noturētu, algas jāceļ, bet naudas nav. Kučinskim tagad būs jāķeras pie nepateicīgā pienākuma īsināt algu saņēmēju sarakstus. Par to runājot, premjers gan teica, ka labiem ierēdņiem neesot pamata satraukumam. Gan jau, taču kadru vētīšana, ja valdība šim solim saņemsies, droši vien atklās robus mūžizglītības programmu un reālās dzīves saskarsmē.
