Māris Antonevičs: Atriebības mēģinājums 10
Pamatojuma ķēdīte, lai mainītu kādu amatpersonu, varētu būt apmēram šāda: 1) amatpersona netiek galā ar saviem pienākumiem; 2) ir pamats uzskatīt, ka ar tiem pašiem resursiem var izdarīt vairāk; 3) pats galvenais – ir spēcīgs kandidāts, kurš gatavs darīt. Lai piedod tiesībsarga Jura Jansona kritizētāji, izskatās, ka viņu centienus amatā iedabūt bijušo Valsts policijas priekšnieka ārštata padomnieci Ilzi Bērziņu-Ruķeri tomēr bija vadījušas šaurākas intereses. Turklāt katram ir kāda cita sāpe.
Vienkāršāk ir saprast “Saskaņas” nostāju. Pirms pieciem gadiem frakcija (tolaik vēl “Saskaņas centrs”) atbalstīja J. Jansonu, un acīmredzot tika gaidīts, ka pateicībā par to jaunais tiesībsargs spers kādu solīti pretī ierastajai Urbanoviča un biedru retorikai par dažādām netaisnībām, kuras neatkarīgajā Latvijā piedzīvojuši krievi. (Tas no šīs partijas puses klāstīts bieži, lūk, tikai viens Urbanoviča citāts 2014. gada maijā pēc Krimas notikumiem: “Latvieši nobijušies, jo iedomājās par to, kā viņi rīkotos, esot situācijā, kādā ir krievi. Pēc 25 pazemošanas pilniem gadiem viņi arī sekotu ikvienam “barvedim” vai “zaļajam cilvēciņam”, kurš ierastos viņiem palīgā.”) Taču J. Jansons uz šo jautājumu paraudzījās no citas puses – norādot, ka tieši no PSRS mantotā segregētā izglītības sistēma veicina sabiedrības sašķeltību. Tāpat J. Jansons skaidri iestājās pret Nila Ušakova veicināto referendumu par valsts valodas statusu krievu valodai. Tāpēc “Saskaņas” gadījumā tā ir diezgan vienkārša atriebība.
Daudzslāņaināka ir “Vienotības” motivācija. Te varētu būt jautājums par cilvēktiesību izpratni un šīs izpratnes lobijiem, kas partijā atraduši dzirdīgas ausis. Nav noslēpums, ka ir neliela ļaužu grupa, tāda kā “sekta”, kas šo jēdzienu cenšas pasniegt diezgan šauri, un viņiem šī problemātika aprobežojas ar netradicionālās seksuālās orientācijas pārstāvju tiesībām, viendzimuma laulību legalizāciju, cīņu pret rasismu, iespējams, vēl kādiem sieviešu līdztiesības aspektiem, un viss. Starp citu, šādas tendences bija vērojamas J. Jansona priekšgājēja Romāna Apsīša darbības laikā, lai gan tās nenāca no viņa, bet no atsevišķiem darbiniekiem. Anekdotisks ir gadījums, kā Tiesībsarga birojs tolaik meklēja diskrimināciju kāda reklāmā, kurā piedāvāts iegādāties baltas un melnas krāsas datorus ar reklāmas saukli “Melnie strādā, baltie atpūšas”. Lai gan reklāmas doma bija, ka baltie datori vairāk paredzēti spēlēm un izklaidēm, bet melnie ir pietiekami jaudīgi, lai izmantotu nopietnākiem darbiem, t. s. cilvēktiesību eksperti bija saskatījuši tajā rasistiskas tendences. J. Jansona laikā birojs ar tādām blēņām nav nodarbojies, kā arī nav aizrāvies ar atsevišķiem cilvēktiesību aspektiem, bet vairāk koncentrējies uz tiem jautājumiem, kas varētu skart plašāku iedzīvotāju loku. Piemēram, veselības pakalpojumu pieejamība un bezmaksas izglītība realitātē, nevis tikai uz papīra. Protams, var jautāt, vai izdarīts viss iespējamais, taču “Vienotība” šādu analīzi nav piedāvājusi. Ja skatās socioloģiskās aptaujas datus, tad tiesībsargam sabiedrības uzticība ir diezgan augsta un ir priekšā gan tiesām, gan Saeimai, gan Ministru kabinetam.
Tomēr būtiskāka šajā gadījumā šķiet “Vienotības” vēlme demonstrēt savu politisko nepakļāvību jaunās koalīcijas kodolam (ZZS+Nacionālā apvienība). Šis varētu būt mēģinājums atgādināt par sevi liberāli noskaņotajai vēlētāju daļai, kas ir manāmi vīlusies. Droši vien būs vēl citi jautājumi, kur “Vienotība” mēģinās likt kāju durvīs, taču to var darīt tikai tad, ja ir pamatojums, nevis griba demonstrēt pozu.
