Traucē citiem 31
“Es cilvēkiem traucēju te dzīvot,” man saka Vladimirs un liek saprast, ka viņš nav sūdzībnieks, bet, ja redz, ka cilvēki dara sliktas lietas, tad aizrāda.
Atklātāka ir Elīna: “Es uzskatu, ka kaimiņi un viņu radi zog mežā kokmateriālus. Tētis vienu reizi to nofotografēja un pateica, ka pietiks vienreiz zagt un ar nereģistrētu traktoru vest. Mežziņi arī par to zina. Vēl vienreiz sāka degt māja no elektrības īssavienojuma. “Latvenergo” cilvēki atbrauca, mērīja, skatījās un pateica, ka tas no tā, ka uz līnijas kāds zog elektrību, vadus salaižot kopā, bet tikai grūti pieķert.”
Interesanti, ka labus vārdus par savu bijušo vīru saka šķirtā sieva Dzintra, bijusī skolotāja, kas tagad strādā par apkopēju Anglijā.
“Vladimirs ir kā skabarga acīs vietējiem. Jā, skarbs, jā, reizēm man ir nodarījis pāri, bet cīnītājs par taisnību. 90. gados no mežsarga darba aizgāja, jo nevarēja vairs izturēt visas tās kukuļošanas lietas. Ne pret vienu Vladimirs roku nav pacēlis. Ļoti gudrs, ļoti daudz lasa un par daudz ko interesējas. Par jauniešu visatļautību man trūkst vārdu. Kāpēc bija jāaiztiek mazdēla mantas, kāpēc jāsadedzina zeķītes, ko Elīna, auklējot Kasparu, adīja labdarībai?” neizpratnē ir Dzintra, un abas ar Elīnu raud.
Pret Raimondu un Vitāliju ierosināts kriminālprocess par zādzību, mantas tīšu bojāšanu, iznīcināšanu un dedzināšanu, par ko draud cietumsods līdz pat desmit gadiem.
Bet pēc manas viesošanās Sunākstē no pagasta pārvaldes Elīna saņēmusi vēstuli, ka viņai notikušā sakarā ir tiesības uz pabalstu, uz bezmaksas psihologa palīdzību un uz vietu krīzes centrā, kamēr “Cīruļi” tiek sakārtoti.
