“Es pati – kā cilvēks, nevis šīs grāmatas autore – ne pārāk ticu tam, ko sauc par karmu.” Saruna ar Moniku Zīli 30
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Oktobrī sērijā “Vakara romāns” iznāks MONIKAS ZĪLES jaunākais darbs “Tumšā puse”, taču “Latvijas Avīzes” lasītāji ekskluzīvi jau tagad – augusta nogalē un septembrī – to varēs lasīt turpinājumos.
Kā lai pasaka, par ko ir romāns “Tumšā puse”, neatklājot pārāk daudz? Pavisam vienkārši varētu teikt tā: par to cilvēka būtības daļu, kuru mēs, būdami civilizētas sabiedrības pārstāvji, cenšamies ne tikai apklusināt, bet bieži vien pat izlikties, ka tās mūsos nemaz nav. Par to daļu, kura alkst atriebes, kad esam sāpināti, un priecājas, kad mūsu pāridarītāji cieš.
Monikas Zīles grāmatas vienmēr ir par “šeit un tagad”. Romāna personāžos ir iezīmes, kuras noteikti ikviens būs pamanījis ar lielāku vai mazāku varu apveltītos cilvēkos. Varbūt ne tieši tādās izpausmēs, saliktas atšķirīgās kombinācijās, tomēr pazīstamas.
Vēl pavisam jauna sieviete kopā ar pusaugu meitu, sirds aicināta, pārcēlusies uz nelielu provinces pilsētiņu. Mīlestība palaikam cilvēkiem aizklāj acis ar žilbinoši krāšņiem plīvuriem, un tā noticis arī ar Undīni – viņa viduvējā māksliniekā saskatījusi neatzītu ģēniju. Undīnes meita Merita nav apžilbināta – viņa vienmēr bijusi daudz ciešākā saskarē ar reālo dzīvi nekā romantiskā, mākslinieciskā māte, tādēļ viņai pārcelšanās šķiet ne tikai nepatīkams, bet arī ārkārtīgi neapdomīgs solis. Kurai izrādīsies taisnība un kuram romāna tēlam visspilgtāk izpaudīsies tumšā puse – to varēs uzzināt, tikai lasot romānu.
Monika, man jāatzīstas: šoreiz neesmu pirms sarunas paspējusi izlasīt visu romānu, tādēļ jautāšu sliktu žurnālistu labākajās tradīcijās – par ko tas īsti ir?
M. Zīle: Es, protams, gribētu stāstīt gari, bet pateikšu pavisam īsi: būtībā romāns ir par jaunu sievieti ar ļoti neparastu biogrāfiju, to nestāstīšu. Sākumā tā nemaz nebiju domājusi, bet, kad sāku rakstīt, iznāca, ka stāsts ir arī par viņas māti, viņu abu attiecībām. Uzreiz gan jāsaka – šajā gadījumā nav runa ne par kādām šausmīgām domstarpībām, tur nav ne nabadzības, ne sausas maizes garoziņas. Gluži otrādi – viņas abas ir gluži labi pārtikušas, tikai dzīve tā iekārtojusies, ka meita attiecībās ar māti vienmēr it kā bijusi vecākā, atbildīgākā.
Nav ne nabadzības, ne vardarbības ģimenē, ne atkarību…
Nē, ne tādu, ko parasti saprotam ar atkarībām, bet ir gan kaut kas cits. Mamma ir ļoti jūtīga, mākslinieciska būtne un diezgan vieglprātīga kā māte. Viņa pati uzskata, ka nav piemērota ģimenes dzīvei, un turklāt vēl, kad meitai ir nepilni 16 gadi, iemīlas nepareizā vīrietī. Nav gan it kā nekāda fiziska kaitējuma, taču viņas tuvinieki nodara ļaunu abām, gan mātei, gan meitai, un psiholoģiskā trauma viņām ir ļoti stipra un paliekoša, īpaši mātei. Turklāt, kaut gan ļauna darītāji ir, varētu teikt, smalki, skoloti cilvēki, vietējās sabiedrības krējums, mazpilsētas augstākās aprindas, tomēr viņi izpaužas visā tajā prastumā, kādu parasti redzam pavisam citā, kā reizēm sakām, – tādā tirgus līmenī.
Tomēr romāna darbība nenotiek pagātnē.
Nē, romāns faktiski sākas 20 gadus vēlāk, kad meita it kā pavisam nejauši atgriežas tajā pašā vietā, kur pret viņām tika nodarīts ļaunums. Tuvinieki meiteni pēc tās traumas centušies visādi aprūpēt, izdziedēt, viņa pati ir pārliecināta, ka tiešām tikusi izdziedēta, un pārliecinājusi par to arī savu psihoterapeiti. Bet, kad – nu jau pieaugusi, turīga sieviete būdama – pavisam nejauši nokļūst šajā vietā, mazpilsēta it kā vairs nelaiž viņu ārā. Viens atgadījums pēc otra, un viņa saprot, ka tas plāksteris, kas bija uzlikts uz senās brūces, stirkšķēdams saplīst, un atkal viss sākas no jauna. Un tad viņai ienāk prātā, ka varētu atdot parādus pati sev – pareizāk sakot, tai meitenei, kas viņa bija pirms 20 gadiem.
Jo tie pagātnes notikumi, pareizāk, mammas pieredze, jaunajai sievietei traucē veidot attiecības. Viņa ir ļoti saprotoša, ļoti mīl savu māti, bet vienā epizodē ļoti uz viņu sadusmojas – burtiski līdz asarām. Viņa sadusmojas par to, ka māte atļāvusi, lai jūtas pret vīrieti atņem daļu no viņas būtības, un meitai vēlākajā dzīvē tas traucē uzticēties. Tiklīdz viņa jūt kādu pienākam tuvāk, tā uzreiz attiecības pārtrauc, baidoties no mātes likteņa.
Zināmā mērā romāns ir par likteņa atmaksu.
Ziniet, teikšu godīgi: es pati – kā cilvēks, kā Monika Zīle, nevis šīs grāmatas autore – ne pārāk ticu tam, ko sauc par karmu. Kad cilvēki par citu izdarītiem ļauniem darbiem kādreiz saka – tas viņam atmaksāsies, tad, redziet, es, ja uz kādu esmu ļoti noskaitusies, gribu, lai liktenis, karma vai kā nu to sauc, pasniedz viņiem rēķinu jau tūlīt, vismaz rīt uz brokastlaiku, lai es redzu, kā bailēs satumst ļaundara seja, kā nodreb viņa rokas. (Smejas.) Es neesmu nekāda jaukā večiņa, kā varbūt izskatos bildēs, esmu diezgan neganta, un man gribētos, lai tā notiek, jo kāds man labums, ka tas, kas man darījis ko sliktu, nomirst un rēķins tiek piestādīts viņa pēctečiem?! Es jau negribu neko briesmīgu, nekādu uguni un zobenu, lai tas viss nokārtojas ļoti sadzīviski. Tādēļ uz visām likteņa atmaksām skatos ar diezgan lielu ironiju.
Bet šajā grāmatā man tiešām gribējās, lai tā notiek, lai liktenis izlabo savas kļūdas – to, ka meitenes sargeņģelis pirms 20 gadiem bija nez ar ko aizņemts un svarīgā brīdī viņu nepieskatīja. Ja nu kāds viņa darbu kontrolē, tam vajadzēja viņam atņemt sertifikātu un sūtīt pieskatīt, nezinu, naudu, kas purvā kaltējas. Bet tagad, iespējams, sargeņģelis solījies, ka visu nokārtos, varbūt arī pats liktenis sapratis, ka nav savlaicīgi pamanījis un izdarījis visu, ko vajadzēja, turklāt esmu šīs grāmatas autore, tātad liktenis zināmā mērā ir manā kalpībā. Nolēmu, ka man ir tiesības pieprasīt, lai tas sakārto pats savu nepaveikto.
Nevar jau padarīt par nebijušu to, kas nodarīts…
Nē, to gan nevar, taču romāna nobeigumā ir brīdis, kad jaunā sieviete varētu izmantot situāciju un atriebties saviem ļauna darītājiem visā pilnībā, tomēr viņa saprot, ka to nespēj. Tur arī ir tā tumšā puse, kas mīt mūsos visos, kaut arī varbūt mēs to lāga nepazīstam, jo nav bijis iemesla sajust. Bet ir tādi gadījumi un reizes, kad – lai cik mēs labi cilvēki būtu un cik pareizi visu arī darītu – pamostas visi atriebes eņģeļi un, zobenus šķindinādami, dodas kaujā.
Manai mīļajai Agatai Kristi ir romāns, kurā ļoti izklaidīga aristokrāte saka apmēram tādus vārdus: ir ļoti viegli atšķirt pareizu rīcību no nepareizas, kad rīkoties pareizi šķiet nepatīkami, bet nepareizi – vilinoši; grūtības rodas, kad pareizā rīcība šķiet arī vilinoša…
Beigās tai jaunajai sievietei tiešām nav patīkami izšķirties, bet viņa instinktīvi izdara izvēli par labu darbu. Tāpēc es arī domāju – pastāvot tumšajai pusei, kuru pazīstam tikai mēs paši, ir tomēr kaut kāds mehānisms, kas nostrādā kā drošinātājs brīžos, kad ir šausmīgs kārdinājums tai atļaut vaļu. Jo ir situācijas, kurās strāva plūst, redzams, tūlīt būs dzirkstele un sprādziens, tomēr drošinātājs nostrādā un nekas slikts nenotiek.
Vai jums pašai – nevis kā šīs grāmatas autorei, bet kā cilvēkam, Monikai Zīlei, ir bijuši gadījumi, kad gribas, lai atriebe nāk rīt uz brokastlaiku?
Vai, jā, ir gan bijuši! Es domāju – nesākšu tagad stāstīt par personālijām, bet, protams, tāda sajūta man ir bijusi. Taču paiet kaut kāds laiks, noplok versme – nesauksim to par naidu, bet kārtīgs dusmu uzplūds gan –, un tad tu šajā situācijā saredzi tādu kā pārbaudījuma elementu. Tiek pārbaudīts vai nu raksturs, vai pacietība, kas, protams, ir šausmīgi. (Smejas.) Nezinu, kas ir tie skolotāji, kas man šos eksāmenus rīko un pieņem, kā viņi izskatās un ko vēlāk dara ar rezultātiem. Bet, es tā domāju, laikam jau skolotāji, lai kas viņi būtu, tomēr savā vērtējumā ir diezgan godīgi, ja reiz es savos 80+ gados no rītiem joprojām mostos pie pilna prāta. Un, lai cik dusmīga eksāmena brīdī uz šiem skolotājiem es arī būtu bijusi, tomēr principā, domāju, manā dzīvē viss ir sakārtots diezgan godīgi. Protams, man gribētos labākas atzīmes, tomēr nevaru teikt, ka tās būtu negodīgi pazeminātas. (Smejas.)
Man šodien nez kādēļ visu laiku prātā Agata Kristi. Tagad atcerējos, ka viņas mis Mārpla atgādināja – mazajās pilsētiņās notiek visas tās pašas nejaucības, kas lielajās, lai kā mēs laukus iztēlotos par brīnišķīgu idilli un visu tikumu glabātājiem.
Tieši tā, tur jau tas āķis! Arī “Tumšajā pusē” mamma iedomājusies, ka viņa pārceļoties mainīs visu dzīvi. Tur atbrīvojusies mākslas skolotājas vieta, viņai būs darbs, un, kad meita saka – Rīgā taču arī ir vakances, mamma atbild, ka laukos cilvēki ir sirsnīgāki un arī skolās klases nav tādi milzu kombināti kā Rīgā. Un es jau nemaz nenoliedzu, arī laukos ir sirsnīgi cilvēki – tāpat kā visur. Ir sirsnīgi, ir nesirsnīgi un visādi citādi.
Kaut kādā ziņā var teikt, ka “Tumšā puse” ir arī romantisks romāns. Jo ne jau visi pilsētiņā pret viņām bija ļauni. Meritai bija ļoti laba draudzene, kura visus šos gadus centusies uzturēt sakarus, un arī viņas brālēnam, kurš par abām trīs gadus vecāks, acīmredzami bija pret viņu simpātijas. Toreiz viņa bija ļoti atturīga, un, kad pēc atgriešanās abi satiekas, viņa atkal šķiet tramīgi atturīga.
Kad vērtējam “Vakara romāna” konkursa manuskriptus, jūs parasti esat visbargākā pret pārmērīgi daudzu personāžu ieviešanu un arī pati savās grāmatās ļoti ierobežojat blakuspersonu skaitu. Šajā, man šķiet, personāžu ir mazliet vairāk nekā parasti.
Man ir viena nelaime, un es pati to labi apzinos. Iecerot jebkādu darbu, es tam nosaku ļoti konkrētu darbojošos personu loku, bet, ja kādā brīdī sižeta durvis nav pievērtas pietiekami cieši, tūlīt kāds iesprūk. Ziniet, kā Latgales kāzās – ir tādi stuomuči, kas atnāk neaicināti, sākumā dzied apdziedāšanās dziesmiņas, tad viņiem pasniedz pīrādziņu un alus glāzi, tad viņi ierauga vietu pie galda, špuks! – un vienā brīdī jau sēž un uzvedas, it kā būtu tur aicināti un gaidīti. (Smejas.)
