Planētas Noslēpumi: Jauni pētījumi atklāj, ka ātri evolucionējošie ātrāk izmirst 5
Dace Bumbiere, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Izpētot vairākus simtus seno reptiļu atlieku, paleontologi secinājuši: jo ātrāk tie spēja pielāgoties jaunajiem vides apstākļiem, jo augstākas bija to izmiršanas izredzes. Viens no pētījuma līdzautoriem Bristoles universitātes profesors Maikls Bentons paudis, ka jau kopš Darvina laikiem biologi uzturējuši diskusiju par to, kam tad evolūcija vairāk līdzīga – leģendārās Ēzopa fabulas varoņiem zaķim vai bruņurupucim. Un šis konkrētais pētījums apliecinājis, ka evolūcijā tāpat kā klasiskajā vēsturē lielākoties uzvaru gūst ne jau ātrie “zaķi”, bet gan lēnie “bruņurupuči”.
Pagaidām gan pētnieki nav vienojušies kopīgā viedoklī par to, kāds evolūcijas ātrums ir visoptimālākais jau esošu dzīvnieku un augu sugu izdzīvošanai un jaunu tapšanai. Tāpat biologi pagaidām nevar precīzi pateikt, kāda loma šajos procesos piemīt pakāpeniskām un straujām izmaiņām saistībā ar spēju pielāgoties vides apstākļu izmaiņām.
Bentons un viņa kolēģi saņēmuši gluži negaidītu atbildi saistībā ar šo evolūcijas noslēpumu. Sava pētījuma gaitā viņi noskaidroja, kādā ātrumā palielinājušies izmēri pirmajiem reptiļiem, kuri uz Zemes parādījās mezozoja ēras sākumā tūlīt pēc visu dinozauru un citu lielo paleozoja dzīvnieku izmiršanas.
Kopumā pētnieki izstudējuši vairākus simtus pārakmeņoto lepidozauru atlieku. Tie ir lielas reptiļu vienības pārstāvji, kuriem pieder mūsdienās sastopamie tuatari, ķirzakas un čūskas, kā arī atsevišķi izmirušie mezozoja ūdens un lidojošie reptiļi. Rezultātā izdevies noskaidrot to, kā mainījušies radniecisko seno rāpuļu izmēri, un šie dati izmantoti nolūkā novērtēt šo dzīvnieku evolūcijas ātrumu.
Izrādās, evolūcija visātrāk risinājusies nevis mūsdienu čūsku un ķirzaku radinieku saimē, bet gan tā dēvētajiem knābjgalvjiem reptiļiem. Visas šīs būtnes, izņemot tuataru, izmirušas jau sirmā senatnē. Analoģiskas likumsakarības novērotas arī atsevišķām reptiļu saimēm un dzimtām – jo ātrāk mainījās to veidols, jo augstāka bija to pārstāvju ātras izmiršanas iespējamība.
Bentons paudis, ka šā pētījuma rezultāti apstiprinot pretrunīgo amerikāņu paleontologa Džordža Simpsona teoriju, kas uzradās pagājušā gadsimta 40. gados. Proti, viņš bija izvirzījis pieņēmumu, ka pārlieku liels evolūcijas ātrums var drīzāk traucēt, nevis sekmēt sugu izdzīvošanai, jo tādējādi nostiprinās ģenētiskā nestabilitāte.
Tiesa, ne jau gluži vienmēr ātri evolucionējošas sugas izmirst, taču vairākumā gadījumu tās tomēr izzūdot tikpat ātri, kā mēdz uzrasties pilnībā jaunas sugas. Savukārt lēnām evolucionējošas sugas, kā to bija paredzējis Simpsons, gluži otrādi, izzūd ļoti lēnām, kā dēļ tās kļūst sekmīgas ilgākā perspektīvā. Bentons piebildis: “Tieši tā, kā tas ir saistībā ar bruņurupuci Ēzopa fabulā.”
