Tētis koncentrējies tikai uz atlabšanu 0
„Man stāstīts – kad piedzimu, biju visai smagā stāvoklī, turklāt man kājas bija pilnīgi paralizētas,” atzīmē Linda. „Taču no dzemdību nama tētis mani paņēma ar domu, ka viņš cīnīsies, lai es ne tikai izdzīvotu, bet varētu arī staigāt. Viņš bija pārliecināts, ka ar mani viss būs kārtībā. Protams, bērnu cerebrālo trieku pavisam izārstēt nevar, bet tētis izdarīja visu iespējamo, ko vien varēja, tā nu atlikusi tikai klibošana. Lai to sasniegtu, bija nenormāli grūti un smagi jāstrādā.
Tik labu rezultātu tētis panāca ar visādām masāžām, ko veica pats – pamatā ar rokām ļoti spēcīgi visā garumā (uz augšu, uz leju) masēja abas kājas. Arī šobrīd viņš to dara, taču krietni retāk. Tāpat tētis veda mani pie ļoti daudziem dakteriem. Viens pat brauca no Kanādas, un viņam tika maksāta branga nauda. Bet toreiz kādu no ārzemēm dabūt bija ļoti grūti, jo tie vēl bija padomju laiki. Kanādas dakteris ne vien veica man masāžu, bet arī adatu terapiju – kāju muskuļos dūra garas adatas, lai tādējādi uzlabotos asinsrite. Vēl tagad atceros, ka tas bija gana sāpīgi.
Mazliet kustēties, pārvietoties, vispār – rāpot sāku trīsarpus gadu vecumā.
