Atrasta akmens laikmeta masu slaktiņa vieta 0
Izpētot 2012. gadā Natarukā, Kenijā atrasto ap 10 tūkstošu gadu seno masu kapu, Kembridžas universitātes arheologi nākuši pie slēdziena, ka gūti pierādījumi līdz šim senākajai cilvēces vēsturē zināmajai masu slepkavībai, vēsta žurnāls “Nature”.
Jau akmens laikmetā apdzīvotā Nataruka atrodas ap 30 km no Turkāna ezera, Kenijas ziemeļrietumos. Pārakmeņojušos cilvēku skeletus un to fragmentus arheologi uzgāja izžuvušajā senā ezera gultnē. Vieta, kur reiz bija lagūnas krasts, kopumā uzietas vismaz 27 cilvēku mirstīgās atliekas. Šie ļaudis nebija apbedīti, bet vienkārši samesti ezerā un vēlāk pārklājušies ar nogulsnēm.
12 skeleti atradās pietiekoši labā stāvoklī, lai būtu nolasāms, ka 10 no tiem ir neapšaubāmi vardarbīgas nāves pazīmes – galvaskausa lūzumi, lauztas rokas, ceļu locītavas, ribas, kaulos iestrēguši akmens bultu gali un akmens nažu iedarbības pēdas. Vismaz četriem nogalinātajiem, tostarp vienai sievietei grūtniecības pēdējā stadijā, bijušas sasietas rokas, vairāki gulēja ar seju pret zemi. Konstatēts, ka astoņi noslepkavotie bijušas sievietes, astoņi vīrieši, bet seši – bērni. Pārējo dzimumu nav iespējams noteikt.
Natarukas pētniecības projekta vadītāja, doktore Marta Mirasona Lara “Nature” norāda, ka atradums liecina par karadarbību, kurā viena cilvēku grupa metodiski nogalinājusi otras grupas pārstāvjus. Par tādām nežēlīgām ainām pierasts runāt mūsdienu un nesenās vēstures kontekstā, taču pētnieki necerēja tamlīdzīgu vēstījumu sagaidīt no 10 tūkstošu gadu senas pagātnes. Akmens laikmetā zivīm bagātā ezera apkaimi apdzīvoja klejojošu mednieku – vācēju grupas. Tuvumā bija leknas ganības un meži, kuros viegli atrast augu pārtiku un medījumu.
Līdz šim tika uzskatīts, ka pirmatnējiem klejotājiem nebija iemesla savstarpēji karot, jo nepastāvēja ne zemes īpašumu, ne pārtikas krājumu, ne arī kādu citu uzkrātu vērtību, ko iegūt. Visa it kā tāpat pietika. Natarukas atradums liek tādu viedokli pārvērtēt un izvirzīt divas hipotēzes – vai nu ļaudis šajā vietā jau bija kļuvuši par vietsēžiem, vai arī tāda lieta kā organizēta karadarbība pastāvējusi vēl senāk nekā domāts. Doktore Lara sliecas uzskatīt, ka mednieku – vācēju starpgrupu kari un nežēlīgi savstarpēji slaktiņi akmens laikmetā varēja būt ierasta parādība. Grupas, jādomā, konkurēja par ērtākajiem dzīves apgabaliem, par sievietēm. Pierādīt, ka to dēļ regulāri nežēlīgi karots, varētu vienīgi atrodot Natarukas slaktiņa vietai līdzīgas.
Pētījuma līdzautors, profesors Roberts Folijs ir pārliecināts: “Man nav šaubu, ka mūsu bioloģijā agresivitāte un gatavība nogalināt ir ielikta tāpat, kā spēja nesavtīgi rūpēties un dziļi mīlēt. Daudz kas no tā, ko mēs zinām par cilvēka evolucionāro bioloģiju, liecina, ka tās ir vienas monētas divas puses”. Iespējams, tieši vardarbība apvienojumā ar nesavtību padarījusi cilvēku par pašu organizēties spējīgāko sugu uz Zemes.
