Vai esmu laimīga? 3
Vai kāds sagatavo cilvēku vecumdienām? Nesagatavo. Daudzi manā vecumā nezina, ko darīt. Es sevi kā profesionālu cilvēku esmu atklājusi tikai šeit, Latvijā. Esmu sapratusi, kur ir manas īstās dotības. ASV, strādājot sabiedriskajās attiecībās, es biju viena no daudziem. Bet te es būvēju kaut ko no sākuma, “citā” valstī… Vai man ir ilgas? Jā, ASV es jutos ļoti labi, viss bija pazīstams, bet arī Latvijā jūtos ļoti labi. Šeit gan nevaru pieņemt, ka cilvēku attieksme vienam pret otru nav draudzīga, tāds kā mūris priekšā, tev sevi jāpierāda un tikai tad tapsi novērtēts. Kā pasniedzēja, kā sabiedrības locekle es to jūtu. Harmonijas nav, ir nepārtraukta spriedze.
Laika gaitā esmu kļuvusi par to, ko tēvs man vēlēja, – skolotāja. Mans vīrs bieži uzsver – tu mani māci! Dēls Kristaps arī saka – mamma ir mainījusies. Jā, tā ir mana ikdiena. Tas rodas, strādājot ar auditoriju Aktieris lugu nospēlē pusotrā stundā, es uzstājos septiņas stundas dienā trīsreiz nedēļā. Tātad – 21 stundu nedēļā esmu auditorijas priekšā. Tas ir smags darbs, arī kājām, kas pēc tam sāp. Kā pārdevējām, jā. Jaunībā esmu arī to darījusi. Kad beidzu darbu viena liela projekta sabiedriskajās attiecībās, abi mani dēli studēja universitātē, man bija jāturpina strādāt. Bravūrīgā Irma! Domāju, iešu strādāt par sabiedrisko attiecību vadītāju ļoti labā apģērbu veikalā. Esmu taču drēbju apģērba veikalnieka Ferliņa meita, kurš gan vēl labāk zina par drēbēm un ģērbšanos! Darba intervijā veikala direktore aplūko manu CV, ļoti labi, bet ziniet, misis Kalnins, mums ir veikala filozofija – tie, kuri nāks strādāt veikalā, vienalga, vai viņi ir juristi, grāmatveži vai sabiedrisko attiecību speciālisti, divas nedēļas strādā par pārdevējiem, lai zinātu mūsu filozofiju, misiju, stratēģiju, preci un mūsu klientus. Man mute atvērās. Domāju, man tagad būs jāpārdod drēbes tām pašam dāmām, ar kurām esmu pieņemšanās saskandinājusi vīna glāzes. Bet ir tā – man tie troņi dzīvē ir bijuši un nav bijuši, es varu arī baznīcā tīrīt grīdas.
