“Irmas Kalniņas konsultācija” 3
Savu uzņēmumu “Irmas Kalniņas konsultācija” nodibināju 2005. gadā. Kā izdomāju savu biznesu Latvijā? Varbūt manī ir kaut kas no manas vecmāmiņas, tēva mātes Otīlijas. Viņai jau bija sešdesmit seši gadi, kad 1944. gadā devās uz Eslingeni. Lai svešumā varētu iztikt, pašūt mēteļus, bēgļi ņēma līdzi audumu baķus. Bet Otīlija paņēma oderaudumu. Viņa bija sapratusi, ka tā ir niša, ka oderdrēbi un padrēbi neviens cits nebūs iedomājies paņemt līdzi. Un es arī domāju – kāda varētu būt mana niša Latvijā? Kad biju vēstnieka kundze Amerikā, lai gan man bija tēva mācītās etiķetes zināšanas, sapratu, ka man vajag kaut ko vairāk. Man vajag justies labi, droši un pašpārliecināti. Bet es vēl tā nejutos. Un aizgāju papildināt savas zināšanas, pārbaudīt sava tēva Ādolfa Ferliņa etiķetes skolu prestižajā lietišķās etiķetes un protokola mācības firmā “Lett Group”. Jo es pārstāvu Latviju, un man nav svarīgāka uzdevuma un lielāka goda bijis, atskaitot to, ka esmu trīs bērnu māte. Mācības man ļoti patika, etiķete un protokols ir balstīts uz ētiskām vērtībām, jo uzvedības pamatprincipi ir tas standarts, kas palīdz cilvēkiem veiksmīgāk un efektīvāk komunicēt. Lūk, tās bija zināšanas, kas citiem tolaik Latvijā vēl nebija, tomēr sākumā tās noliku malā. To pamudināja šāds gadījums. 1998. gadā, kad mēs ar Ojāru ciemojāmies Latvijā, konsultējos ar viena liela uzņēmuma vadītāju. Es viņam jautāju, kā viņš saskata sava biznesa attīstību, vai noderētu etiķetes zināšanas. Un viņš teica: ko tu, mums ir nauda, mums ir vara, lieli uzņēmumi, kāda etiķete, kam mums tā vajadzīga?! Viņam nebija ne labas uzvedības, ne komunikācijas prasmes, krīzes laikā viņa uzņēmums bankrotēja. Un es nodomāju – redzi, viņš kļūdījās.
Pirmais darbs Latvijā man bija NVO centrā, biju filantropijas un attīstības daļas eksperte un Latvijas uzņēmējos veidoju filantropijas sapratni. Par to esmu lepna. Mācīju arī korporatīvo sociālo atbildību – ka peļņa vēl nav viss, ka uzņēmējiem jādomā par apkārtējo vidi, biznesa ētiku, sociālajiem jautājumiem, ka biznesa etiķetē ietilpst arī sava laika ziedošana labdarībai. Tolaik slavenais miljardieris Džordžs Soross palīdzēja nevalstiskajām organizācijām, lai veidotos pilsoniska sabiedrība. Četrus gadus strādāju NVO centrā, bet vienlaikus izplatījās mutveida reklāma par to, ko Irma Kalniņa darīja Vašingtonā. Un tā viena firma piezvana, otra, un es brīvdienās un vakaros mācīju lietišķo etiķeti un protokolu. Šīs zināšanas kļuva arvien pieprasītākas un 2005. gadā nodibināju savu firmu, nevis 2001. gadā, kā man vajadzēja darīt. Bet es pa šo laiku uzcēlu vasarnīcu, savu miera ostu Kurzemes piekrastē, tas arī bija liels projekts. Un vajadzēja jau arī iedzīvoties Latvijā.
Kopš mana pirmā soļa uz Latvijas zemes 1983. gadā esmu izgājusi vairākus posmus – padomju laiku, 1988. gadu, kad ASV nodibinājām asociāciju “Latvijas renesanse” Latvijas cilvēku veselības atbalstam, tad mana lielā krišana no zirga un renesanse izveseļojoties, ceļojumi ar zāļu konteineriem pa Latvijas slimnīcām, tad biju Latvijas vēstnieka ASV kundze, tad filantropijas atbalstītāja Latvijā, tagad uzņēmēja. Es mainos kopā ar laiku. Mēs visi maināmies katru dienu, mēs kļūstam labāki. Ir nākusi klāt jauna paaudze un viņi grib zināt etiķeti. Jā, lielu firmu valdes priekšsēdētāji, kuri līdz šim ir ieguldījuši savā biznesā, nevis sevī. Un nezina, ko laba uzvedība īsti nozīmē, domā, ka etiķete ir tikai naža un dakšiņas pareiza turēšana. Bet etiķete ir mana cieņa pret jums, mana attieksme, mans veids, kā es jūs uzklausu, kā es atbildu. Un šajā jomā es joprojām strādāju ļoti daudz – vēlos palīdzēt cilvēkiem justies labi un pašpārliecināti visās situācijās, lai viņi uzdrīkstētos vairāk. Arī ziedošana un filantropija ir daļa no mūsu dzīves – palīdzēt citiem ir dabiski. Tas izklausās kā teoloģijas dogma, taču tas ir pieņemts uzvedības standarts.
