Uz Latviju! 3
Diplomāta sievai neviens nejautā, kā viņa jūtas, kā viņai būtu labāk, viņa ir kā zaldāts armijā. Pēc septiņiem darba gadiem Latvijas vēstnieka ASV amatā Ojārs savu plecu Latvijas turpmākai attīstībai gribēja pielikt, būdams Latvijā. Kad Vairu Vīķi-Freibergu ievēlēja par Latvijas prezidenti un viņa Ojāru aicināja vadīt Latvijas institūtu, viņš šo aicinājumu pieņēma. 1999. gada beigās nosvinējām visas atvadas un braucām uz Latviju. Tūkstošgades mijas salūtu redzējām no Vernisāžas balkona.
Latvijā man ir atbildība par vectēva mājām – “Lantēm” Ropažu pagastā. Mazliet attinot dzīves filmu atpakaļ, ar ciemošanos “Lantēs” man saistās traģisks notikums. 1989. gadā, palīdzot Latvijas slimnīcām, biju atbraukusi arī uz vectēva mājām. Un dzejnieks Imants Ziedonis bija līdzi. Bijām sadraudzējušies un lūdzu viņam palīdzēt, lai “Lantes” iekļautu kultūras mantojuma sarakstā. Skaista diena, zilas debesis. Perfekti, kā Holivudā! Sievietei, kura padomju laikā bija pārņēmusi mūsu mājas, piederēja daudz zirgu. Ziedonis ierosināja: Irmiņ, iesim jāt! Es tā īsti negribēju, jo bija briesmīgi karsts. Pusdienas laiks. Zirgu saimniece man iedeva savu personīgo zirgu, ko nevajag darīt. Un sākām jāt. Dunduri sakoda manu zirgu, viņš pacēlās pakaļkājās, es par daudz pievilku grožus, kritu atmuguriski un zirgs man uzkrita virsū. Tas bija vairāk nekā traki. Divas reizes esmu bijusi starp dzīvību un nāvi. Un šeit bija klasika – tu dzirdi, ka cilvēki runā, bet nevari atbildēt, un tu redzi gaismu. Imants Ziedonis mani aizveda uz Gaiļezera slimnīcu, tad bija jābrauc uz Traumatoloģijas institūtu. Bet tur nezināja, kuru pirmo likt uz operācijas galda, jo Ziedonim no pārdzīvojuma bija kļuvis slikti. Bet es izvilkos. Kur vajadzēja vienreiz masāžu un terapiju, es lūdzu, lai mani masē divreiz. Kamēr divus mēnešus nekustīgi gulēju, man palīdzēja trīspadsmit māsiņas. Viņām liels paldies! Pēc šā gadījuma, aizbraukusi atpakaļ uz ASV, es vēl vairāk strādāju palīdzības programmā Latvijas medicīnai “Latvijas renesanse”, jo biju pateicīga Dievam, ka varu dzīvot. Ar lauku mājām joprojām neiet, bet palēnām, līdz mana mūža beigām es gribu tās dabūt tādā pašā godā, kādā tās bija 1941. gadā, kad vecāmāte Minna vadīja visu saimniecību, kamēr vectēvs darbojās veiksmīgā biznesā Rīgā. Mans tēvs, kad reiz bija Latvijā, atbrauca arī uz “Lantēm” un raudādams brauca atpakaļ. Jo agrāk tur varējis baltām biksēm staigāt, bet tagad… Tā ir komunistu vara, kas iznīcināja tūkstošiem latviešu māju. Bet labi, ka māja vispār stāv. Nav padevusies. Viņa gaida. Esmu stūrgalvīgi pārliecināta, ka pienāks brīdis, un es tās spēšu atjaunot.
