Atrast savu balsi. Saruna ar režisori INGU TROPU 0
Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Rīt, 22. septembrī, Latvijas Nacionālā teātra Aktieru zālē pirmizrādi piedzīvos latviešu skatītājiem jau pazīstamā Deivida Harovera drāma “Naži vistās” INGAS TROPAS režijā.
Zemnieks aizsūta savu jauno sievu pie dzirnavnieka, kura runātie vārdi pamodina sievietē pavisam citus vārdus. Viņa pirmoreiz cenšas izteikt to, ko jūt, un vārdi kļūst par ieroci, ne mazāk asu kā nazis, ko mājas pavarda turētāja ietriec vistā, gatavojot maltīti vīram. Izrādes režisorei Ingai Tropai tā ir jau otrā reize, kad viņa ķērusies pie “Nažiem vistās”, šoreiz to stāstot kā pieaugšanas stāstu, reizē meklējot arī pašas sazemēšanās sajūtu savā – režisores un aktrises – radošajā ceļā.
Izrādē mīlas trīsstūri izspēlēs Agnese Budovska, Ivars Kļavinskis un Gundars Grasbergs. Scenogrāfe – Austra Hauks, kostīmu māksliniece – Evelīna Deičmane-Vida, gaismu māksliniece – Lienīte Slišāne, videomāksliniece – Ineta Sipunova, balss improvizācijas – Dana Indāne-Surkiene.
– Vai šobrīd ir jaunas teātra sezonas sākuma sajūta?
I. Tropa: – Ne īsti beigusies, ne īsti sākusies, jo kopš “Ekspedīcija “Jāzeps”” iestudēšanas (Jaunajā Rīgas teātrī) šis pavasaris un vasara bija viens nepārtraukts intensīvs process, kad vieniem darbiem bez atelpas sekoja nākamie. Pagājusī sezona Jaunajā Rīgas teātrī noslēdzās ar izrādi “Sliktie ceļi”, tad divas vienīgās brīvās Jāņu dienas pavadīju, pārslēdzoties Lienes Lindes filmas “Melnais samts” filmēšanas procesam. Tajā tiku pie Latvijas aktieriem ekskluzīvas iespējas veselu mēnesi koncentrēties tikai vienam darbam, dzīvoju mana tēla – haotiskas trīsdesmitgadnieces Martas Blūmas – pasaules redzējumā. Dienu pēc filmēšanas beigām jau biju Nacionālajā teātrī, kur sākās mēģinājumu process.
– Kamēr stāsti par intensīvo radošo dzīves posmu, tepat līdzās nākamās mācības gaida tavs Zemessardzes ekipējums, ko pamatīgā svara dēļ nav viegli celt plecos. Jau pieminēji izrādi “Sliktie ceļi” – lēmumu stāties Zemessardzē iespaidoja kolēģes Kristīnes Krūzes iestudētie skaudrie Ukrainas stāsti, kur spēlē arī tu?
– Patiesībā doma par militāro jomu vienmēr bijusi kaut kur līdzās. Iespējams, tēta policista ietekmē. Bez koķetēšanas varu teikt, ka līdz vidusskolas beigām ļoti nopietni domāju, ka būšu karsto karadarbības zonu žurnāliste, sekoju līdzi Sandija Semjonova reportāžām. Sāku pat trenēties – cēlos piecos sešos, gāju aukstā dušā, “pumpējos”. Tas pārgāja, nonākot saskarsmē ar teātra vidi – ceļš aizveda pavisam citā virzienā. Atgriešanās pie militārā man sākās vēl pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā. Esmu cilvēks, kuram arvien patīk apgūt kaut ko jaunu, un pirms kovida sākuma vairākus mēnešus nopietni apsvēru domu par militāro dienestu vai policijas skolu. Nez kāpēc jutu, ka to vajag man kā cilvēkam, kaut ziņu par karu vēl nebija. Toreiz apstājos, saprotot, ka mākslas pasaule man aizvien ļoti patīk un abas nevar apvienot. Jautājums vēlreiz aktualizējās, kad iestudēju izrādi “Ekspedīcija “Jāzeps””. Mēnesi pirms pirmizrādes, aktīvākajā mēģinājumu procesā sākās briesmīgie notikumi Ukrainā. Pēc šoka un neticības, ka kaut kas tik brutāls, primitīvs un šausminošs mūsdienās var notikt, tiku līdz domai, ka kaut kas jādara, nevis “jāskrollo” virsraksti un starp mēģinājumiem, naktīs jāskatās reportāžas. Bija brīdis, kad domāju, vai turpināt iestudējumu vai doties uz Ukrainu – reāli aizbraukt un kaut ko darīt. Kādā brīdī sapratu – lai nesāktos vispārējs haoss, kas būtu izdevīgs tiem spēkiem, kas vēlas kārtības, brīvības, vienotības zudumu, man ir jāpaliek tepat, jāizdara savas lietas, iespēju robežās jāpalīdz. Sapratu, ka šobrīd savā ģimenē, dzimtā esmu tā paaudze, kas ir spēka briedumā, cilvēks, kuram aktīvā karadarbībā būtu jāparūpējas par maniem vecākiem un dēlu. Mans pienākums tāpat kā jebkuram latvietim, šeit dzīvojošam cilvēkam, kurš mīl un ciena savu zemi, savu tautu, savas vērtības, ir palikt un aizstāvēt to, kas ir tavs, cīnīties par to, kam tu tici, nevis kaut kur slēpties. Likumsakarīgi, ka pēc “Jāzepa” pirmizrādes iesniedzu papīrus Zemessardzē.
– Ja pareizi saprotu – kad būs pārdzīvota pirmizrāde Nacionālajā teātrī, priekšā grūtākais – izdzīvošanas pārbaudījums Zemessardzē?
– Tieši tam gatavojos – gan fiziski, gan psiholoģiski. Šobrīd ir beidzies pēdējais pamatapmācības bloks, priekšā vēl fināls – izdzīvošanas nometne mežā ar kaujas taktikām un citu tam piederošo. Šajā ziņā mana kolēģe Marija Linarte ir jau soli priekšā, viņa pamatapmācību jau beigusi. Pēc Alvja (Hermaņa) aicinājuma esam uzsākušas veidot izrādi, veltītu šai tēmai. Šī pieredze bija un ir ļoti intīms, transformējošs process, kam katra no mums, katrs cilvēks, iet cauri. Šobrīd šķiet, ka izrāde būs par lielu cilvēcību, savā ziņā arī veltījums mūsu, trīsdesmitgadnieku, paaudzei un tās pieaugšanas procesam.
– Man vienmēr šķitis, ka arī tavā radošajā karjerā jaušams zināms kareivīgums, jau sākot ar šķietami vīrišķīgās profesijas – režijas – izvēli.
– Jā, tam tur ir jābūt. Režisors kaut kādā ziņā līdzinās militārās jomas instruktoram, ar tādiem tagad sastopos un cienu arvien vairāk. Tie ir cilvēki, kuri ne tikai spēj tikt pāri gan dažādām fiziskām grūtībām, bet it sevišķi garīgiem un emocionālām pārbaudījumiem. Šajā ceļā tu nonāc līdz zināma vieduma izpratnei par cilvēka psihi, tās darbību pūlī, par dzīvi. Tās ir arī vērtīgas zināšanas, kā tikt galā ar individuālajiem tarakāniem galvā. Reizē šis viedums ietver arī lielu mīlestību. Man ir prieks nonākt tādā zonā un satikt tādus cilvēkus – tas ir ļoti iedvesmojoši. Jautājums, cik tālu katrs no mums nobriest. Jo pieredzējušāki esam, jo labāk.
– Vai pati saredzi savos režisores meklējumos kādu nepārtrauktu līniju? Šķiet, tavu iestudējumu tēmas ir tik atšķirīgas – no “Dvēseļu uteņa” līdz metāloperai “Kurbads”, no izrādēm bērniem līdz Aspazijas un Raiņa studijām jaunākajos iestudējumos.
– Es eju tādu ceļu, kurā notiek pamatīga pašizaugsme. Tāpēc sevi dažkārt saucu par egoisti. Man nav tik svarīgi atskaitīties kādam citam, kāpēc kaut ko daru un ko tas nozīmē, svarīgāk, lai katrs darbiņš, process ir veids, kā iepazīstu un iemīlu šo pasauli, pati sevi. Tikai tad ir interesanti dzīvot. Protams, ar laiku nāk zināms briedums, to radījušas šīs daudzās, bieži arī ļoti grūtās pieredzes. Manā izpratnē režisors ir tas, kuram ir svarīgi pateikt to, ko viņš nevar nepateikt. Ar saviem darbiem viņš pauž savu viedokli. Bija jāpaiet laikam, lai es tagad varētu mierīgi pateikt – jā, tas ir mans viedoklis.
– Teātrī esi dažādās pozīcijās – gan Jaunā Rīgas teātra aktrise, gan režisore. Aktieri nereti par sevi saka – šī esot atkarīga profesija. Tad režija nav?
– Teātrī visi esam atkarīgi viens no otra. Man labāk patīk teikt – līdzatbildīgi. Tā ir kolektīva māksla. Būt aktrisei un režisorei vienā teātrī cilvēcīgi, protams, ir interesanti. Ir izieti visādi interesanti posmi. Piemēram, pēkšņi kolēģiem ir jāpārslēdzas, ka vienā brīdī tu vairs neesi aktrise, turklāt jaunāka, bet – režisore. Tas ir normāli, to mēs mācāmies procesā. Un man patīk šīs pārmaiņas. Kad esmu aktrise, zinu, kādi ir aktiera uzdevumi un pienākumi, cenšos tos izdarīt no sirds, un man patīk to darīt. Reizē ir forši, ka man ir režija. Visas idejas, kas krājas paralēli, ko nevaru izlietot aktiera profesijā, varu ielikt režijā un tur darboties citā jaudā, ar citiem paņēmieniem. Man ir tāda daba, ka, ilgstoši esot vienā lietā, nogurstu. Dažādās lietas ļauj man būt vitālākai, atmodina un rosina idejas.
– Kā pēc “Jāzepa” nāca ideja par Makdonas “Nažiem vistās”? Stāsts par it kā klasisku mīlas trīsstūri, kurā sieviete meklē savu balsi. Izrāde jau bijusi mūsu teātrī, Dailē to iestudēja Gatis Šmits…
– Arī es esmu to jau vienreiz iestudējusi kā bakalaura diplomdarbu. Šī ir pirmā reize, kad kā režisore iestudēju vienu darbu otrreiz, šoreiz pilnīgi citā koncepcijā. Diplomdarbs bija jutekliski šamanisks darbs Karamazovu zālē “Zirgu pastā” un tā pagalmā. Toreiz tur tika naktī rīkota talka, savesta zeme, sasēta zāle, stādīti koki, bet izrādē pa logiem notika kustība no ēkas uz pagalmu, stāstā darbojās daļēji dzīvnieki, daļēji cilvēki – viss ļoti pirmatnējā noskaņā. Šoreiz vēlos vairāk runāt no jaunās sievas kā galvenās varones skatu punkta. Viņa ir tā, kura jau no paša sākuma meklē savu balsi, mēģina nosaukt lietas īstajos vārdos un saprot, ka lietas, ikreiz uz tām paskatoties, mainās. Līdz ar to gan pats, gan pieredze, ko iegūsti, visu laiku mainās.
– Nacionālais teātris paredz citus spēles noteikumus?
– Man patīk savā teātrī, bet patīk arī ciemoties un iet strādāt citā teātrī. Man ir vajadzīga dinamika, atšķirības.
– Piemēram, ielecot kino pasaulē… Drīzumā gaidāma latviešu šausmu trillera “Upurga” pirmizrāde (3. oktobrī), bet tā, saprotu, ir tikai daļa no tavām aktuālajām kinoaktrises gaitām.
– Uz “Upurgas” pirmizrādi netikšu, vēl būšu mežā, izturot pārbaudījumus (smejas). Tūlīt sekos “Mātes piens”, kur spēlēju galvenās varones meitas vecmāmiņu jaunībā. Mazā epizodē nofilmējos arī Lindas Oltes “Māsās” (pirmizrāde 20. oktobrī), kur esmu skolotāja, kas vada klasi, esot stāvoklī ar milzīgu vēderu. Un drīz jau būs Aigara Graubas “Circenīša Ziemassvētki”, kurā es un Jānis Vimba esam mamma un tētis diviem brīnišķīgiem bērniem. Kino pasaule mani saista ārkārtīgi. Reizēm domāju, kāpēc ir tikai 24 stundas diennaktī, jo ir tik daudz interesantu lietu, ko es vēlētos darīt, piemēram, studēt kino.
– Pirms diviem gadiem nofilmējies arī krievu režisora Alekseja Učiteļa filmā par Coju, kurā nācās pieredzēt arī Krievijas kinoindustrijas realitāti.
– Ļoti cienu šī režisora darbus, piemēram, filmu “Pastaiga”, bet Krievijā viņa filmas lielākoties nesaprot. Viņš pulcē ap sevi brīvdomātājus, no kuriem daudzi nu jau aizbraukuši no Krievijas. Filmējoties jutu Krievijas režīmu pavisam tieši. Konkrēti cilvēki – tehniskā grupa, šoferi – ne no šā, ne no tā uzdeva dažādus jautājumus, piemēram, vai atbalstu Putina režīmu, vai piekrītu, ka mūsu neatkarība ir sliktākais, kas ar mums varēja notikt. Varbūt manī, Murmanskā dzimušā latviešu aktrisē, kāds saskatīja iespējami režīmam noderīgu personu? Iespējams, mana fantāzija darbojas kā spiegu drāmā, taču pēc vienas tādas sarunas ar konkrētu šoferi pēkšņi izgaisa visi aicinājumi uz tālākām provēm.
