Māras Zukures pieredze, mēģinot pašnāvības un raujoties no ilgās depresijas varas 1
“Manī vairs nav tukšuma sajūtas. Man ir divas dzimšanas dienas, un es esmu klusi laimīga.” Tā saka Māra Zukure, jauna sieviete, kura ilgus gadus atradās depresijas varā. Viņa sāpīgi brida cauri vilšanās, izmisuma un bezcerības purvam, neskaitāmas reizes mēģināja beigt dzīvi pašnāvībā. Visbeidzot pienāca brīdis, kad Māra sajuta – man ir spēks cīnīties! Tikai tad sākās viņas atpakaļceļš uz veselību.
Savulaik sociālajos tīklos uzdūros Māras īsajai vēstij par depresiju. Uzrakstīju viņai vēstuli, lūdzot dalīties savā atveseļošanās pieredzē. Atbildes vietā – klusums. Tālāk netincināju. Zinu, ka nav viegli publiski vēstīt, ka esi bijis psihiskas kaites skarts.
Tas notika pirms diviem gadiem.
Šovasar piepeši saņēmu vēstuli no Māras, kurā bija arī šādi vārdi: depresija nav šķērslis, ir iespējams sasniegt daudz ko, ja vien vēlies.
Vēstulē īsumā izklāstīji savu dzīvi. To visu nosauci par dvēseļu mājas stāstu. Kāpēc tā?
Par dvēseļu māju cara laikā dēvēja Tvaika ielas slimnīcu, tagadējo Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centru. Taču es tikai pēc daudziem moku gadiem uzzināju, ka psihiska kaite nav tikai smadzeņu nelīdzsvars, bet arī dvēseles stāvoklis. Dvēsele sāp, tā ir sasirgusi.
Izrādās, toreiz, kad sociālajos tīklos pieminēji savu slimību, daudzi tev vaicāja padomu.
Joprojām saņemu daudz jautājumu par šo tēmu. Neesmu ārste vai psiholoģe, citiem iesaku tikai to, ko pati esmu izmēģinājusi, kam izgājusi cauri.
Vieni vaicā, kur meklēt palīdzību. Citi prasa par psihiatrijas zīmogu – ja iešu ārstēties, vai sabiedrības acīs nekļūšu izstumtais, vai varēšu pēc tam normāli dzīvot? Par savu slimību nevienam nav jāatskaitās! Nav taču atšķirības, vai tev bija smags lūzums un pēc tam trīs mēnešus ilga rehabilitācija vai tā notika psihiskas kaites dēļ.
Tomēr stigma ir baisa. Esmu to piedzīvojusi arī uz savas ādas. Bija paziņas, kuri mani uzreiz ieskaitīja citā kategorijā: ar viņu labāk nerēķināties, nav normāla.
Citi joprojām izvairās no manis, laikam baidās, ka viņiem var kaut kas pielipt. It kā tā būtu trakumsērga!
Tavas veselības problēmas sākās trīspadsmit gadu vecumā. Kā tās izpaudās? To būtu svarīgi zināt vecākiem, lai savā pusaudzī savlaikus pamanītu bīstamas izmaiņas.
Man viss kļuva vienaldzīgs. Vairs neinteresēja nekas, kas kādreiz patika, kas aizrāva. Vienmēr biju nelāgā omā. Viss bija tikai slikti vai arī – ļoti slikti. Biju ārkārtīgi viegli aizkaitināma, taču tas nebija parasts pusaudzes dumpinieciskums. Dusmās es varēju plēst traukus. Vēl man nepārtraukti gribējās gulēt. Varēju miegā pavadīt pat septiņpadsmit stundu no vietas.
Kad vecāki izšķīrās, nelāgajai dzīves izjūtai pievienojās arī vainas apziņa. Tēvs aizgāja no ģimenes. Mamma palika ar trīs nedēļas vecu dēliņu un mums, divām meitām. Mana bērnība pagāja rūpēs, palīdzot mammai. Nācās uzņemties pieaugušā cilvēka lomu, bet es to nespēju nest.
Dzīvojām laukos. Tēvs bija paņēmis milzīgu kredītu, ieķīlājis mūsu zemi. Pēc viņa aiziešanas mammai bija jādara viss, lai mums neatņemtu māju.
Ļoti sāpēja tēta vienaldzība, es biju neiederīga viņa jaunajā ģimenē. Tā arī dzīvoju – spurains putnēns ar adatām spalvu vietā… Man nebija neviena, kam pa īstam pieķerties.
Arī skolā kļuvu atstumtā. Man vairs nebija draugu. Izolētība ir vēl viena sajūta, kas nāk līdzi dziļai depresijai.
Man ir laba galva, piedalījos mācību olimpiādēs, bet citādi skolā mani nekas nesaistīja. Pat neaizgāju uz vidusskolas izlaidumu.
Vai apkārtējie neredzēja izmaiņas tevī?
Mamma pamanīja gan. Par manām problēmām zināja ģimenes ārste, taču es nedarīju to, ko daktere teica. Mamma centās, bet viņai pietrūka spēka, to es tagad saprotu.
Man bija piecpadsmit gadu, kad pirmoreiz izlēmu padarīt sev galu. Neizdevušos pašnāvības mēģinājumu gan neviens nepamanīja, un man bija kauns par to kādam stāstīt. Taču doma palika – es vēlos beigt šo dzīvi… Ik pa laikam atkal ķēros pie pašnāvības.
Sāpīgi gan sev nedarīju, jo man bija bail no sāpēm. Ārste laiku pa laikam izrakstīja man tabletes, tās centīgi krāju un visas kopā izdzēru.
Vēl mēģināju sevis nogalēšanai izmantot augus. Mana omīte bija zāļu sieva, grāmatu viņai netrūka.
Smalki pētīju, lai indīgais augs neizraisītu vemšanu, jo man nepatika vemt. Saēdos čūskogas un cerēju, ka nomiršu, bet kļuva tikai slikti. Mamma nodomāja, ka man piemeties vēdera vīruss.
Tāda bija mana pasaulīte. Tajā bija gan velnarutks, gan bebrukārkliņš, gan drūmu grāmatu lasīšana. Edgars Alans Po vispār iemiesoja manu dzīvi. Lūk, sajūta, ko es saprotu! Bezcerība un izmisums lika man justies labāk. Mana narkotika bija pašiznīcība.
Tā dzīvoju visu laiku, kamēr pabeidzu vidusskolu. Tad radās pirmā iespēja pazust, pārvākties uz Rīgu.
Iestājies augstskolā?
Sāku mācīties būvinženieros. Un atkal piedzīvoju fiasko. Knapi pabeidzu pirmo semestri, arī pēc tam negāja labāk. Es neradu nekā no kārotā, bija tikai mūžīgi smagais dzīves izmisums.
Radās arī pirmās attiecības, taču tās izvērtās ļoti mokošas. Paralēli izveidoju citas attiecības, bet tik tādēļ, lai man sāpētu mazāk. Darīju pāri daudziem, lai beidzot spētu kaut ko sajust. Bija dienas, kad mana nervu sistēma bija tik pārslogota, ka brīnos, kā nepazaudēju spēju domāt.
Laiku pa laikam ķēros pie pašnāvības salmiņa. Taču sevi nogalināt ir grūtāk, nekā iedomājos.
Tad man radās iespēja uz gadu braukt apmaiņas studijās uz Slovēniju. Jā, tā būs jauna dzīve! Tur viss izdosies! Arī aizbēgšana ir raksturīga depresijai.
Vai tiešām dzīve mainījās?
Diezgan drīz satiku kādu vīrieti. Viņš bija bagāts un savā valstī ietekmīgs, bet par to visu man svarīgāka bija apziņa – es viņam esmu vērtīga. Manī milst tukšums, ko nevaru piepildīt, bet te, lūk, ir vīrietis, kurš gaida mani mājās!
Diemžēl viņš izrādījās vardarbīgs. Sākumā tikai emocionāli, vēlāk arī fiziski. Attiecības kļuva tik šausmīgas, ka no stresa un pārdzīvojumiem man sāka izkrist mati. Neredzēju izeju. Man nebija stāstīts, ka varu neļaut sev darīt pāri, nezināju, ka par šādiem pāridarījumiem drīkstu sūdzēties policijā. Sapratu, ka ir tikai viens veids, kā tikt no viņa vaļā, – nomirt. Mans glābiņš ir pašnāvība!
Trīs dienas bezsamaņā nogulēju slimnīcā.
Pamodos Ļubļanas psihiatriskajā klīnikā. Biju pārsteigta, cik labi izturējās ārsti. Mentālo slimnieku tur neuzskata par traku suni, kas jāpieslēdz pie suņubūdas. Šādu attieksmi vēlāk izjutu Latvijā.
Man ļoti palīdzēja sarunas ar kādu gudru ārstu. Viņš izmantoja holistisku pieeju, aizrāvās ar austrumu medicīnu, lika to visu kopā. Šis dakteris bija pirmais, kurš man pateica: depresija nav zīmogs. Uzzināju, ka tā nav tikai smadzeņu kaite, – sasirgusi ir arī dvēsele. Tā ir mana dvēsele, kas sāp! Pirmoreiz apjautu, ka pati varu sev palīdzēt.
Ko darīji, lai atveseļotos?
Atgriezos Latvijā un sāku jaunu dzīvi. Atradu darbu. Taču nācās strādāt tik intensīvi, ka iekritu otrā galējībā. Man nebija stāstīts, kā tikt galā ar lielu slodzi un stresu, kas to pavada. Visu bērnību redzēju, kā strādā mamma un omīte, tikai turpina darīt par spīti nogurumam.
Depresijas gadījumā īpaši svarīgi pamanīt, kad sāk mirgot brīdinošais signāls. Viss sakrājas un uzrūgst kā tāda milzu komposta kaudze.
Tagad esmu iemācījusies pazīt tās sīkās nianses, kas rāda, ka esmu izsīkusi. Tas vairs nav parasts ikdienas nogurums. Parādās tāds kā ziemas miegs, vienaldzība, ielīšana alā, arī viegli aizkaitināms garastāvoklis. Sāku atteikties no savām interesēm, piemēram, piepeši vairs nevēlējos iet uz operu, kas man ļoti patīk. Nevaru aizmigt, pat brīvdienās ne. Visu laiku griežas satrauktas domas.
Šāda sakāpinājuma brīdī vajag visu likt malā, nedarīt pat mājas darbus. Apstāties, pirms kļūst par vēlu. Taču tolaik to vēl nesapratu. Jutos tukša – kā čaula, kā gliemežvāks, kur gliemezītis jau sen nomiris.
Vai meklēji profesionāļu palīdzību?
Laiku pa laikam gāju pie kāda psihologa. Tomēr viņi mani nepārliecināja. Ir jauki, ja kāds gudri stāsta, kā vajag dzīvot. Bet ir sūdīgi, ja es stāstu, kā jūtos, taču mani nesaprot. Vairākums šo speciālistu iedziļinās diagnozē, nevis cilvēkā.
Mēģināju arī lietot zāles, taču tās nelīdzēja. Vairums medikamentu uzdzina apātiju, nespēju vairs koncentrēties. Kļuvu tik nestabila, ka pat zīmulis neturējās pirkstos. Tas man nederēja. Pie ārsta gāju vienīgi tādēļ, lai dabūtu tabletes, ko atkal sakrāt.
Grūti izstāstīt, kādas ir izjūtas. It kā es sēdētu istabā, kam nav ne logu, ne durvju, neiespīd ne gaismas stariņš. Un šī pasaule, šī realitāte, arī mans ķermenis ir kā stingrs iežogojums tam visam. Vienīgā izeja – iziet ārpus ķermeņa. Aiziet pavisam. Lai ir miers. Mūžīgs, nesasalis miers, kurā nav nekā. Ne vilšanās, ne sāpju, ne bezgalīgi daudzo kritienu…
Viss mainījās 2015. gada 30. jūnijā. Šo dienu es dēvēju par otro dzimšanas dienu.
Kas notika? Vai atradi brīnumainas atveseļošanās recepti?
Nē, atkal mēģināju izdarīt pašnāvību. Pamodos Toksikoloģijas centrā. Nereti jautā, kā ir attapties dzīvai pēc pašnāvības mēģinājuma. Varbūt kāds iedomājas, ka tas ir atvieglojums. Ne tuvu tam! Galvā dun tikai viena doma – gribu izdarīt to vēlreiz! Jo neveiksmēm pieplusojusies vēl viena – es pat nevaru normāli izbeigt šo pasākumu!
Māsai nācās pieņemt smagu lēmumu – nogādāt mani Tvaika ielā un uz mēnesi atņemt rīcībspēju.
Psihiatriskajā klīnikā visu laiku ir uzraudzība, šādi māsa pūlējās mani pasargāt, lai nemēģinu vēlreiz sev ko nodarīt. Izgāju cauri trim nodaļām. Gandrīz visur mūs, slimniekus, uztvēra kā tādus dzīvniekus. Tas bija baisi…
Izmisumā ierakstīju feisbukā, kas ar mani noticis. Piepeši uznāca šāda vēlme, iespējams, uz kaut ko cerēju. Un tiešām – notika pārsteidzošais. Man sāka rakstīt dažādi cilvēki. Daudzi komentēja, ka esmu drosmīga, jo spēju to izstāstīt publiski. Sāka nākt ciemos kursabiedri un citi paziņas, nesa picu kastes un augļus. Manā istabā vienmēr bija ziedi, kas smaržoja. Pirmoreiz dzīvē sajutos citādi. Izbrīnīta uzzināju, ka arī citi paziņas pārdzīvojuši kaut ko līdzīgu. Bet viņi to ir izturējuši un turpina dzīvot. Tad arī es nolēmu: cīnīšos! Tādēļ to dēvēju par otro piedzimšanu.
Ko varēji darīt, lai izcīnītu savu jauno dzīvi?
Man bija kāds svarīgs noteikums, ko izvirzīju ārstiem: esmu gatava lietot medikamentus, bet tikai tādus, kas neizmaina personību. Biju redzējusi daudzus, kuru personību zāles salauž. Vēl es gribēju, lai medikamenti neietekmē to, kā domāju. Es negrasos slimībai atdot savu prātu!
Mani pārveda uz garīgās veselības aprūpes stacionāru Veldres ielā. Uzreiz ievēroju – tur ir cita pieeja. Visu cieņu dakterim Mārim Taubem, kas vada šo iestādi. Viņš izveidojis komandu, kas saprot ko vairāk par zābaku un zālēm. Es domāju, ka viņi ir izglābuši daudzas dzīvības.
Pirmo reizi pret mani un manu slimību izturējās citādi, ar iecietību un mīlestību. Tika ārstēts gan ķermenis, gan prāts, gan dvēsele.
Notika mākslas un mūzikas terapijas nodarbības, bija darbs ar fizioterapeitu, individuālas psihoterapeita konsultācijas.
Atveseļošanās prasīja trīs mēnešus. Beidzot es biju spējīga nostāties uz savām kājām. Tomēr es turpināju meklēt.
Vai izmēģināji arī citas ārstēšanas metodes? Varbūt gāji pie dziedniekiem?
To biju darījusi arī pirms tam. Viņi teica, ka nevarot man palīdzēt, jo es pati esot gana spēcīga. Tagad es pievēršos tām metodēm, kas skata cilvēku kā veselumu. Izmēģinu daudz ko, sākot ar Helingera sistēmu, lai saprastu, kas slēpjas manā dzimtā, līdz pat šamaniskiem ceļojumiem savās iepriekšējās dzīvēs.
Diezgan ilgi meklēju psihoterapeitu, kas būtu man piemērots. Esmu pateicīga, ka satiku klīnisko psiholoģi un psihoterapeiti Elgu Legzdiņu, – viņa strādā ar kognitīvi biheiviorālo metodi. Pati sev palīdzu ar augiem. Esmu izpētījusi visas nianses, man ir plašas zināšanas šajā jomā. Pārzinu ne tikai to, ko augi dod dziedināšanā, bet arī to enerģētisko nozīmi. Es ticu, ka augiem ir arī dvēseliskā forma, – tie satur informāciju, kas iedarbojas uz cilvēka dvēseli. Negrasos teikt, ka katram derēs mans palīdzības komplekts. Svarīgi ir meklēt un ticēt, ka atradīsi.
Kā veidojās tava dzīve? Kas tajā izmainījās?
Vispirms bija medikamenti diendienā un regulāra terapija. Skaitīju dienas, kad nedomāju par pašnāvību. Sāku skaitīt dienas, kurās jutos labi.
Man ir mīļotais vīrietis. Brīnumainā kārtā esam palikuši kopā. Esmu pateicīga, ka viņš mani nepameta visgrūtākajā brīdī.
Es augsti vērtēju mūsu attiecības, bet vairs netveros pie tām kā pie glābšanas riņķa. Jūtos labi arī pati ar sevi. Vēl sakārtoju attiecības ar tēti. Un tad arī ar mammu.
Tas, kam esmu izgājusi cauri, izaudzinājis manī lielu cilvēcību. Agrāk biju diezgan neiecietīga. Man šķita, ka ar daudziem nav vērts pat sarunāties, sak, ko gan viņi spēs man dot… Vēl es visu apgriezu kājām gaisā – sāku darboties jaunā nozarē, atradu citu darbu. Mana joma ir informācijas tehnoloģijas.
Taču esmu paturējusi savu hobiju – man ļoti patīk organizēt pasākumus. Esmu bijusi klāt, kad tapa The Tall Ship Races regate, Pasaules koru olimpiāde un dažādi festivāli. Šovasar piedalījos dziesmusvētku organizēšanā, biju Mežparka informācijas centra koordinatore, darbojos kopā ar fantastiskiem cilvēkiem. Nupat kā beidzās Rīgas starptautiskais kinofestivāls, piedalījos arī tā rīkošanā.
Pagaidām vēl lietoju zāles, bet man ir mērķis – piecu gadu laikā tikt no tām vaļā. Vēlos sakārtot sevi tā, lai man nebūtu vajadzīgs šis kruķis, ko sniedz medikamenti.
Esmu daudz domājusi par cilvēkiem, kuri sirgst ar depresiju. Man ir labs darbs un partneris, kurš spēj mani finansiāli atbalstīt, tādēļ varu atļauties nopirkt dārgā gala medikamentus. Tas ir svarīgi, jo šīm zālēm ir mazāki blakusefekti. Taču es būtu laimīgāka, ja zinātu, ka arī citi var to atļauties.
Daudzi domā, ka depresija nozīmē ar šo diagnozi mocīties visu dzīvi. Tā nav! Pēc šiem divarpus gadiem es varu teikt, ka man izdevies uzvarēt depresiju. Tomēr nekas nenotiek tāpat vien, jāsāk darīt pašam. Tas ir līdzīgi kā ar mājas tīrīšanu. Var jau kādu nolīgt, lai sapoš tavu mājokli. Bet, ja pats nekļūsi kārtīgs, pēc nedēļas atkal visur būs netīrs un savandīts.
Māras atziņas, kas var noderēt
* Katru dienu paturu prātā, ko man stacionārā teica kāda pieredzējusi medmāsa: atceries, ka šīs sajūtas pāriet. Varbūt ne rīt, ne pēc nedēļas, bet tā notiks. Viņas teiktais man bija kā saliņa lielā melnā ezerā, un uz šīs baltās saliņas es varēju paglābties.
* Manu pārmaiņu pamatā ir sīka sevis iztirzāšana, savas sirds izvērtēšana. Apzinos ikvienu vērtību, kas ir manī.
* Vislielākā uzvara – es sevi saudzēju. Ar pietāti izturos pret savām vajadzībām. Es pārzinu un paturu prātā savas izdegšanas pazīmes, kas liecina – nu jau esmu pārgurusi. Izmantoju tās nevis kā mērītāju, cik ilgi vēl varu izturēt, bet gan lai apstātos, pirms ir par vēlu.
* Meklēt palīdzību nav vāja cilvēka pazīme. Ja jūtos slikti, to nedrīkstu ignorēt, atstāt pašplūsmā.
* Depresija nav šķērslis. Vari sasniegt daudz ko, ja vien vēlies. Esmu dzīvs pierādījums tam, ka tas ir iespējams!
