Ķeguma novadā svētkus svin ar šamanisko deju un mūzikas festivālu 0
Vasaras saulgriežu laikā no 21. līdz 24. jūnijam Ķeguma novadā pie Daugavas notiks šamanisko deju un mūzikas festivāls “Būtība”, kura rīkotāji aicina ļauties mistiskai pieredzei un atjaunot saikni ar Mātes Zemes dvēseli. Vairumam cilvēku vārds “šamanis” saistās ar eksotiska izskata vīru, kurš dauza bungas, līdz nonāk transā un sazinās ar garu pasauli. Taču, kā saka Dana Indāne-Surkiene, dzīves būtības meklējumos katrs pats sev var kļūt par Skolotāju, jo visvairāk ir vērts ieklausīties sevī un atklāt pašam savu balsi.
Kā izpaužas brīvās balss improvizācija?
Balss ir ļoti kompleksa sistēma, ko iespējams aplūkot no dažādiem skatpunktiem. Mani interesē balss kā parādība, ko izzinot, cilvēks var labāk iepazīt pats sevi. Mana pieeja apvieno dažādus paņēmienus: gan radoši mākslinieciskos, gan terapeitiskos. Cilvēki ir ļoti dažādi: vieniem svarīgāka ir izzinoša pieeja, citi to vairāk izmanto meditācijas nolūkā. Nodarbību mērķis ir savas balss izzināšana.
Vai ir daudz cilvēku, kas nāk uz nodarbībām, lai izprastu savu balsi?
Redzu, ka arvien vairāk cilvēku tiešām vēlas apgūt šīs iemaņas. Daudziem ir grūti izteikties saziņā ar citiem cilvēkiem, tādēļ viņi meklē balss attīstīšanas iespējas. Tas nav tikai tehnisks process, jo būtiska loma ir arī psiholoģijai. Mēs raugāmies uz to, kā balss atspoguļo cilvēka iekšējo pasauli. To iespējams izpaust gan ar runāto vārdu, gan ar dziesmu, gan ar abstraktu skanējumu, kam ir liela nozīme tieši brīvās improvizācijas procesā. Balss izmantošana nenozīmē tikai runāšanu vai dziedāšanu, ir arī šī starpforma.
Vai no malas tas neizklausās pēc nesakarīgu skaņu jūkļa? Atsevišķas reliģiskās prakses izmanto “runāšanu balsīs”, lai no cilvēka izdzītu dēmonus, kas viņā ieperinājušies.
Abstraktas skaņas pavada cilvēku jau kopš dzimšanas brīža. Pirms mēs iemācāmies ar prāta palīdzību veidot vārdus un runāt noteiktā valodā, sākumā bērns izmanto pirmsvalodu. Runāšana izdomātā valodā parādās ļoti daudzās kultūrās. Piemēram, Mūzikas akadēmijā, ļoti akadēmiskā vidē, mēs bieži lietojām izdomātu valodu kā laikmetīgās mākslas rīku. Tas ir ļoti emocionāls paņēmiens, kas cilvēkam palīdz izpaust savas emocijas, atklāt slēpto vēstījumu.
Vai šajās nodarbībās var iesaistīties arī cilvēki, kuriem, kā tautā saka, “lācis uz auss uzkāpis”?
Protams, savās nodarbībās redzu ļoti dažādus cilvēkus: gan profesionālus mūziķus, gan tādus, kas ir ļoti tālu no mūzikas pasaules. Galvenais, lai cilvēks iegūtu apziņu: es varu! Cilvēks iemācās aizstāvēt savu viedokli, pastāvēt par sevi. Šīs iemaņas var apgūt jebkura sagatavotības līmeņa cilvēks.
Vai šim procesam var būt arī dziednieciska iedarbība, lai ārstētu fiziskas vai garīgas kaites?
Mūsu ķermeni ietekmē gan prāts, gan emocijas. Ja cilvēks sakārto savu iekšējo pasauli, arī fiziski viņš jutīsies labāk. Taču neviena metode nesola brīnumus, jo tas ir kopdarbs starp Skolotāju un skolēnu. Ja cilvēks vairāk ieklausās sevī, viņam tas neapšaubāmi nāk par labu. Bet cilvēki ir dažādi: vienam ir svarīgi izkliegties, lai izlādētu emocijas, bet citam šādas izpausmes tikai kaitētu.
Šamaņu rituāli mums vairāk saistās ar Sibīrijas tautu vai Amerikas indiāņu rituāliem. Kas no tā visa būtu piemērots latviešiem?
Man apkārt ir daudz cilvēku, kas interesējas par citu tautu kultūru, un bieži esmu dzirdējusi jautājumu, ko vispār nozīmē vārds “šamanis”. Es teiktu, ka tam nav vienas definīcijas, bet mums visiem ir zināma saikne ar šamaniskām kultūrām. Savulaik, pirms parādījās Rietumu medicīna un modernā psiholoģija, mūsu senči ārstējās ar tautas metodēm. Katram no mums ir īpašas spējas, lai sakārtotu un dziedinātu sevi. Tieši tas manā uztverē ir “šamanisms”. Uz festivālu mēs aicinām cilvēkus no dažādām dzīves jomām, kas vēlas izzināt sevi. Tam nav jānotiek pēc kāda vienota šablona, jo katram šis ceļš var būt atšķirīgs. Bet cilvēki, kam ir lielāka pieredze šajā jomā, var dalīties ar savām atklāsmēm un iedrošināt citus. Festivāls piedāvā lielisku iespēju smelties spēku gan kopībā, gan dažādībā. Cilvēki var palūkoties apkārt un saprast, ka viņi nav nekādi dīvaiņi, autsaideri, bet katrs tiks pieņemts un saprasts.
Vai latvieši nav pārāk aizrāvušies ar dažādām svešzemju gudrībām un reliģijām, jo mums taču ir pašiem savas tradīcijas?
Daudziem cilvēkiem tas ir veids, kā iepazīt sevi un apkārtējo pasauli. Kā pasakas sižetā: atstāt dzimtās mājas, apceļot pasauli, salīdzināt savu kultūru ar citām, smelties jaunu pieredzi un tad atgriezties mājās ar apziņu, ka prombūtnes laikā esi bagātinājies. Domāju, ka cilvēki agri vai vēlu atgriezīsies pie savām saknēm un novērtēs tieši savas tautas tradīcijas.
Vai sieviete vispār var būt šamanis? Austrumu tautām tā pārsvarā ir vīriešu nodarbe.
Latviešiem taču bija raganas, viedas sievietes, kas tika dedzinātas sārtā. Tevi varēja sadedzināt tikai par to, ka biji atšķirīga no pārējās sabiedrības. Patiesību sakot, arī mūsdienās var nākties ciest, ja nepakļausies sabiedrības spiedienam. Taču seno gudrību saglabāšana nebūt nav tikai vīriešu privilēģija. Piemēram, mana mamma nesen bija Meksikā, kur sievietes īsteno šamaniskus rituālus un nodarbojas ar dziedināšanu. Viņu rituālos īpaši svarīga loma ir dziedāšanai. Arī latviešiem ir daudz gudru sieviešu, kas ir gatavas dalīties ar savām zināšanām. Šobrīd gaidu bērniņu un redzu, ka gan Latvijā, gan Lietuvā ir ļoti spējīgas vecmātes, kas savu gudrību liek lietā, lai palīdzētu mazulim nākt pasaulē. Jebkura māmiņa gan gaidīšanas laikā, gan pēc bērniņa dzimšanas var komunicēt ar mazuli, ņemot talkā tieši neverbālo valodu. Mazulim tā būs pat labāk saprotama, un tieši šādā veidā iespējams sasniegt augstāku saziņas līmeni. Es aicinu māmiņas dziedāt nevis jau zināmas šūpuļdziesmas, bet gan pašām radīt savus vārdus un melodiju. Tad arī mazulis būs radošāks.
Festivāls notiek saulgriežu laikā, bet Latvijā ir dažādi viedokļi par piemērotāko dienu svētku svinēšanai. Daudzi svin “īstos” saulgriežus 21. jūnijā, tomēr vairumam cilvēku saulgrieži saistās ar Līgo nakti 23. jūnijā. Kā ir ar jums?
Esmu ievērojusi, ka pēdējos gados parādās arvien vairāk cilvēku, kas atsakās svinēt Jāņus un saulgriežus nosvin jau 21. jūnijā. Es neesmu tik kategoriska, varu svinēt gan vienus, gan otrus svētkus. Mēs dzīvojam globalizācijas laikmetā, kad dažādas tradīcijas arvien vairāk sajaucas kopā. Es augstu vērtēju cilvēkus, kas cenšas atjaunot un saglabāt senās tradīcijas, bet mēs nevaram iesēsties laika mašīnā, lai pilnībā pārņemtu tradīcijas, kas radušās pavisam citā laikmetā un dzīves vidē. Nesen runāju ar savu vīru, kurš ir lietuvietis, un prasīju, kā pie viņiem tiek svinēti vasaras saulgrieži. Viņš bija izbrīnīts par šādu jautājumu, jo lietuvieši esot gatavi svinēt trīs dienas un trīs naktis.
Kopš esat pārcēlusies dzīvot uz Lietuvu, droši vien varat novērtēt, vai latviešiem un lietuviešiem ir vairāk kopīgā vai tomēr atšķirīgā?
Studiju laikā esmu dzīvojusi arī Igaunijā, un jāsaka, ka Lietuvā jūtos vairāk piederīga. Mēs tiešām varam saukt sevi par brāļu tautām, lai gan, protams, ir arī atšķirības. Arī latviešu un lietuviešu valodas ir daudz tuvākas nekā latviešu un igauņu. Šobrīd mēģinu apgūt lietuviešu valodu, bet ne akadēmiskā veidā, ar kursu apmeklēšanu vai gramatikas studēšanu. Es vienkārši ļaujos, lai valoda ienāk manī.
Pirms 12 gadiem visa Latvija pārdzīvoja, kad bez vēsts pazuda jūsu pusmāsa Annamarija Indāne, kurai bija tikai 16 gadi. Vai vēl cerat, ka kādu dienu atkal izdosies satikt Annamariju?
Šādi notikumi mums māca, ka nav iespējams visu kontrolēt, lai kā arī mēs to gribētu. Pasaulē notiek nesaprotamas un neizdibināmas lietas, ar ko nākas sadzīvot. Tā ir pelēkā zona, kurā valda neziņa un neskaidrība. Tas man lika apzināties, ka nevaru mainīt citu cilvēku likteni, jo tas katram ir savs.
UZZIŅA
Dana Indāne-Surkiene
Brīvās balss improvizācijas māksliniece
Studējusi teātra mākslu Latvijas Kultūras akadēmijā, performances dizainu Roskildes universitātē Dānijā un laikmetīgo balss improvizāciju Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijā
Balss atbrīvošanas tehnikas un laikmetīgās improvizācijas pasniedzēja
Precējusies ar lietuvieti Tadu Surki
